Atvērt galveno izvēlni

Ibn Batūta

musulmaņu marokāņu ceļotājs un pētnieks, kas plaši ceļoja pa viduslaiku zemēm

Abū Abdallāhs Muhammeds Ibn ِAbdallāhs al Lavātī at Tandžī Ibn Batūta (arābu: بو عبد الله محمد ابن عبد الله اللواتي الطنجي ابن بطوطة‎; dzimis 1304. gada 24. februārī, miris 1369. gadā) bija berberu ceļotājs[1][2] un ceļojošais tirgotājs, apceļojis daudzas pasaules zemes — Ziemeļāfriku un Austrumāfriku, Tuvo Austrumu zemes, Centrālāziju, Indiju, Dienvidrietumāziju, Ķīnu un Dienvideiropu. Pasaules vēsturē iegājis ar to, ka viņa ceļojumi tika plaši un detalizēti aprakstīti, sniedzot informāciju par viduslaiku zemēm nākamajām paaudzēm, bet mūsdienās — vēsturniekiem.

Abū Abdallāhs Muhammeds Ibn ِAbdallāhs al Lavātī at Tandžī Ibn Batūta
ابن عبد الله اللواتي الطنجي ابن بطوطة
Ibn Batūtas attēlojums
Ibn Batūtas attēlojums
Personīgā informācija
Dzimis 1304. gada 24. februārī
Tanžera, Marinīdu dinastija
(tagad Karogs: Maroka Maroka)
Miris 1369. gadā
Marrākeša, Marinīdu dinastija
(tagad Karogs: Maroka Maroka)
Nodarbošanās
  • ceļotājs
  • tirgotājs
  • kartogrāfs

CeļojumiLabot

1325. gadā apņēmās izpildīt hadžu — devās svētceļojumā uz Meku. Ibn Batūta gar Ziemeļāfrikas piekrasti aizbrauca līdz Kairai, no kurienes tālāk devās uz Damasku, bet tur pievienojās karavānai uz Meku. Pārtraukumā starp 1326. un 1327. gada hadžu Ibn Batūta devās ceļojumos uz mūsdienu Irānas dienvidiem un Irāku. Pēc gada vai diviem gadiem viņš devās uz mūsdienu Jemenas teritoriju, šķērsoja Adenas līci un nonāca arābu apdzīvotajās vietās Austrumāfrikā. Mekā atgriezās caur Omānas līci un Persijas līci.

Pēc tam Ibn Batūtam radās iecere doties uz Deli sultanātu, mūsdienu Indiju, kur valdīja sultāns Muhammads ibn Tuglaks. Šajā ceļojumā viņš devās metot loku, sākumā uz Mazāziju, kur tālāk ar kuģi šķērsoja Melno jūru, nonākot Krimas pussalā. No Krimas tālāk nonāca Sarajā (mūsdienu Volgogradas apkaimē), Zelta Ordas hanu rezidencē. Pēc tam devās uz Kaukāzu. Šķersojot Hivu, Samarkandu, Horazānu, Afganistānu, 1333. gada 12. septembrī nonāca pie Deli sultanāta robežas.

Ibn Batūta Deli tika silti uzņemts. Tur nodzīvoja astoņus gadus. 1342. gadā viņš devās līdzi karaspēkam pret Juaņu dinastiju, mongoļu pārvaldīto Ķīnu, bet Indijas dienvidos karaspēks nonāca nepatikšanās. Nevēlēdamies atgriezties Deli, Ibn Batūta devās uz Maldīvu salām, kur 18 mēnešus pavadīja kā kadi, musulmaņu tiesnesis. Viņš apmeklēja arī Ceilonu, Indostānas pussalas austrumu piekrasti un Bengāliju. Pēc tam arī Sumatrā un Juaņu dinastijas pārvaldītajā Ķīnā. Uzturēšanās Ķīnā nebija ilga, atgirezās Indijas dienvidos, bet pēc tam atkal devās uz Meku. Visbeidzot Ibn Batūta nolēma atgriezties savā dzimtajā pusē, Marinīdu dinastijas pārvaldītajās zemēs. 1349. gada novembrī sasniedza Fēsas pilsētu. Vēl bija braucieni uz Pireneju pussalu, Granadu. 1352. un 1353. gadā šķērsoja Sahāras tuksnesi, nonākot mūsdienu Nigēras ziemeļos, bet tad atgriezās Fēsā. Fēsā viens no Marinīdu dinastijas sultāna rakstniekiem aprakstīja Ibn Batūtas ceļojumus. Ibn Batūta nomira 1369. gadā (citos avotos 1377. gadā) un tika apbedīts savā dzimtenē, Tanžerā.

AtsaucesLabot

  1. Dunn, Ross E. The Adventures of Ibn Battuta. University of California Press, 2005. ISBN 0-520-24385-4.
  2. Muslim Travellers: Pilgrimage, Migration, and the Religious Imagination (Comparative Studies on Muslim Societies) (angļu). University of California Press. 1990 isbn= 978-0520072527.

Ārējās saitesLabot