Bētika

Bētika (latīņu: Baetica) bija viena no trim romiešu provincēm Pireneju pussalā, kas atradās Pireneju dienvidu daļā. Tā izvietojās mūsdienu Andalūzijā un Estremaduras dienvidu daļā, Spānijā, kā arī Alentežu provincē, Portugālē. Romas impērijas laikā ziemeļrietumos tā robežojās ar Luzitāniju, bet ziemeļaustrumos Ar Tarrakonas Spāniju. Tajā laikā tika uzskatīta par auglīgāko un labāk iestrādāto Romas provinci ar samērā attīstītu rūpniecību un tirdzniecību, eksportējot labību uz Romu. Strabons uzskaitīja tajā līdz 250 pilsētu, no kurām īpaši izcēlās Gadesa (Kadiza), Korduba (Kordova) un Hispalisa (Seviļa). Provinces iedzīvotājus veidoja turdetānu, bastulu, ķeltu un turdulu ciltis, kas vēlāk sajaucās ar Romas impērijas ienācējiem. Šajā ziņā īpaši izcēlās pirmie, kuru vidū ātri vien ieviesās romiešu tikumi un civilizācija. Daudzi slaveni impērijas laika romiešu rakstnieki ir nākusi no Bētikas, kā, piemēram, Seneka, Lukāns, Martials u.c.

Etimoloģija labot šo sadaļu

Latīniskais vārds Baetica ir atvasināts no Baetis, kas ir Gvadalkiviras upes romiešu nosaukums, kuras auglīgā ieleja veidoja vienu no svarīgākajām provinces daļām.

Vēsture labot šo sadaļu

Pēc Kartāgas sakāves Otrajā Pūniešu karā kartāgieši pameta Spānijas teritoriju, un viņu vietā šeit ievācās romieši, kuriem nācās saskarties ar dažiem pretošanās centriem, kā piemēram ar Turdetana sacelšanos 197. gadā pr.Kr. Romiešu uzvaras rezultātā tika dibinātas Tuvās (Hispania Citerior) un Tālās Spānijas (Hispania Ulterior) provinces. 27. gadā pr.Kr. Augusta impērijas reorganizācijas rezultātā Pireneju pussala tika sadalīta trijās impērijas provincēs: Bētikā, Tarrakonas Spānijā un Luzitānijā. No tā laika Bētika skaitījās senatoru province, kuru pārvaldīja prokonsuls ar galvaspilsētu Kordubā.

Bētika bija viena no pašām dinamiskākajām un ekonomiski attīstītākajām impērijas provincēm, kas bija bagāta ar resursiem un dziļi romanizēta, iekļaujot sevī gan atbrīvotos vergus, gan bagāto eliti, un kura gadsimtu garumā saglabāja visu sociālo grupu stabilitāti, kaut arī neiztika bez satricinājumiem. Piemēram, tāds satricinājums notika Septimija Severa laikā, kurā daudziem Bētikas iedzīvotajiem tika piespriesta nāve, ieskaitot sievietes. Provinces dziļā romanizācija vainagojās ar to, ka imperators Vespasiāns piešķīra tai latīņu pilsonības tiesības (Latinitas), kad viņš ar Latinidadas ediktu pasludināja ius latii minor ne tikai Bētikas iedzīvotājus, bet visus Spānijā dzīvojošos.

Romiešu kultūras asimilācija sekmēja arī agru kristianizāciju, kas nostiprinājās piekrastes rajonos un aizsāka jaunas kultūras attīstību Pireneju pussalā. 4. gadsimtā impērijā pret kristietību sāka izturēties atzinīgi, bet vēlāk tā tika pasludināta par oficiālo un vienīgo atļauto reliģiju. Elviras koncils, kurš tika organizēts Bētikas teritorijā, kļuva par svarīgu notikumu Spānijas kristietības vēsturē. Tajā no deviņpadsmit klātesošajiem bīskapiem vienpadsmit nāca no Bētikas.

Bētika palika Romas impērijas sastāva līdz 411. gadam, kad pussalā ielauzās svēvi, vandāļi un alāni. Bētikas zemes okupēja silingi (vandāļu atzars) Fridibaldo vadībā, līdz tos padzina vestgoti. Pagaidām nav zināms, kādās Andalūzijas teritorijās silingi bija apmetušies, jo viņu īsā klātbūtne arheoloģiskus artefaktus nav atstājusi.