Hlorapskābe
Hlorapskābe (HClO) ir ļoti vāja vienvērtīga skābekli un hloru saturoša neorganiska skābe, kurā hlors atrodas oksidēšanas pakāpē +1. Hlorapskābe pastāv tikai ūdens šķīdumos un ir ļoti nestabila.[1] Saules gaismā hlorapskābe sadalās dažu sekunžu laikā. Hlorapskābes sāļus sauc par hipohlorītiem, tie ir samērā stabili. Hlorapskābe ir tik vāja skābe, ka to izspiež no sāļiem pat ogļskābe. Koncentrēti hlorapskābes šķīdumi ir zaļgandzeltenīgi[2], bet vājāki — bezkrāsaini. Tiem ir ļoti asa smaka.
| Hlorapskābe | |
|---|---|
 Hlorapskābes struktūrformula  Hlorapskābes molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi | hipohlorskābe, ūdeņraža hipohlorīts, ūdeņraža oksohlorāts(I), hloranols |
| CAS numurs | 7790-92-3 |
| Ķīmiskā formula | HClO |
| Molmasa | 52,46 g/mol |
| Blīvums | šķīdumam ap 1000 kg/m3 |
| Šķīdība ūdenī | jaucas jebkurās attiecībās, kamēr nesāk sadalīties |
Iegūšana
labot šo sadaļuIegūst, šķīdinot ūdenī hloru vai hlora(I) oksīdu:
- Cl2 + H2O → HClO + HCl
- Cl2O + H2O → 2HClO
Lai iegūtu tīru hlorapskābes šķīdumu, hloru laiž dzīvsudraba(II) oksīda ūdens suspensijā[3]:
- 2Cl2 + H2O + HgO → 2HClO + HgCl2
Reakciju veic, dzesējot ar ledu. Kad viss HgO izreaģējis, radušos šķīdumu destilē vakuumā, sargājot no saules gaismas. Palikušo hloru aizvāc no destilāta, laižot tam cauri CO2.
Var arī vispirms iegūt hlora(I) oksīdu, laižot hloru cauri HgO suspensijai tetrahlorogleklī:
- 2Cl2 + HgO → HgCl2 + Cl2O
Atdala HgCl2 nogulsnes un apstrādā iegūto hlora(I) oksīda šķīdumu tetrahlorogleklī ar ledusaukstu ūdeni. Šādi var iegūt hlorapskābi ar koncentrāciju pat virs 50%, turklāt tā ir brīva no hlora, hlorīdjoniem un dzīvsudraba joniem.
Īpašības
labot šo sadaļuŪdens šķīdumos daļēji disociē H+ un ClO− jonos.
- HClO ⇄ OCl− + H+
Pat atšķaidītos ūdens šķīdumos hlorapskābe lēnām sadalās par hlorūdeņradi un atomāro skābekli, tādēļ tā ir spēcīgs oksidētājs:
- HClO → HCl + O
Reaģē ar sālsskābi, veidojot gāzveida hloru (reakcija ir apgriezeniska):
- HOCl + HCl → H2O + Cl2
Bioloģiskā nozīme
labot šo sadaļuIr atklāts, ka hlorapskābi spēj ģenerēt neitrofilie leikocīti, lai izmantotu to baktēriju iznīcināšanā.[4][5] Hlorapskābe veidojas hlorīdjonu peroksidācijas procesā, ko nodrošina ferments mieloperoksidāze.
Izmantošana
labot šo sadaļuHlorapskābi un hipohlorītus lieto kā balinošus līdzekļus, kā arī sanitāriem nolūkiem. Organiskajā sintēzē izmanto hlorhidrīnu iegūšanai no alkēniem.[6]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ Nails Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. Rīga : Zvaigzne, 1978, 286. lpp.
- ↑ Г. Реми. Курс неорганической химии. Том I. Москва : Издательство иностранной литературы, 1963, 857. lpp. (krieviski)
- ↑ Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 202. lpp. (krieviski)
- ↑ Harrison, J. E.; J. Schultz (1976). "Studies on the chlorinating activity of myeloperoxidase". Journal of Biological Chemistry 251 (5): 1371–1374. PMID 176150.
- ↑ Thomas, E. L. (1979). "Myeloperoxidase, hydrogen peroxide, chloride antimicrobial system: Nitrogen-chlorine derivatives of bacterial components in bactericidal action against Escherichia coli". Infect. Immun. 23 (2): 522–531. PMC 414195. PMID 217834.
- ↑ Unangst, P. C. "Hypochlorous Acid" in Encyclopedia of Reagents for Organic Synthesis (Ed: L. Paquette) 2004, J. Wiley & Sons, New York. doi:10.1002/047084289X.rh073
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hlorapskābe.
