Vikipēdija

Heraldika

Heraldika ir vēstures palīgdisciplīna, kas pēta ģerboņus kā vēstures avotu. Kā zinātnes disciplīna ar reglamentētu metodoloģiju, struktūru un terminoloģiju heraldika izveidojās XIX gadsimta otrajā pusē, un attīstījās saistībā ar ģenealoģiju, numismātiku, paleogrāfiju, sfragistiku un veksiloloģiju.

Lappuse no Zībmahera ģerboņu kataloga (Siebmacher, 1605)

Ir teorētiskā heraldika, kas pēta ģerboņu vēsturi, to veidošanas un lietošanas noteikumus un terminoloģiju, un ir lietišķā heraldika jeb ģerboņu veidošana, kas nodarbojas ar ģerboņu veidošanu un attēlošanu atbilstoši heraldikas noteikumiem.

Pats apzīmējums "heraldika" cēlies no herolds (franču: hérault, angļu: herald, vācu: Herold) — monarha vai magnāta pavadonis, arī sūtnis, ģerboņu pazinējs un tulkotājs — vēlāk jau profesija (savukārt apzīmējums "herolds" cēlies no senģermāņu hariowald, t.i. dievību doto zīmju skaidrotājs). Franču valodā paralēli héraldique lieto arī jēdzienu blason (no senģermāņu "pūst" taurē), jo heroldi turnīru laikā, lai pievērstu sev uzmanību un pieklusinātu skatītājus, pirms izziņot dalībnieku vārdus, titulus un ģerboņus, pūta ragā. Ģerboņu aprakstīšanu, jeb blazonēšanu franču valodā dēvē par blasonner (no kā vācu: blasonieren, angļu: blazon).

Arī citos pasaules reģionos (piemēram, Japānā, islāma zemēs) kopš seniem laikiem pastāvējusi sava heraldika — zīmes, emblēmas un simboli, kas pauž tā nēsātāja piederību konkrētai dzimtai, klanam, statusam vai rangam, — taču šīm heraldikām ir sava sistēma, cita emblēmu simboliskā nozīme, citāda to kombināciju sistēma, nekā Eiropā.

Heraldikas vēsture labot šo sadaļu

 
Sengrieķu hoplitu individuālo simbolu rekonstrukcija
Skatīt arī: ģerbonis

Eiropas heraldikas pirmsākumi meklējami XII gs. Rietumeiropā heroldu darbībā, kuri turnīros izskaidroja bruņinieku ģerboņu nozīmi. Vēlākos gadsimtos tika izveidotas heraldijas — iestādes, kuras uzraudzīja konkrēta ģerboņa "autortiesību" ievērošanu. Taču pašu ģerboņu (pareizāk, protoģerboņu) vēsture ir daudz senāka, jo jau akmens laikmeta kultūrās sastopam īpašas zīmes, sejas krāsojumu, galvasrotas, tetovējumus, kuru vienīgā funkcija ir paust tā īpašnieka piederību konkrētai dzimtai, klanam, sociālajam statusam vai rangam, nodrošināja atpazīstamību. Bībelē lasām: "Ikviens lai nostājas pie sava pulka nozīmes, — pie emblēmas, kas apzīmē viņa tēva namu..." (IV Mozus gr., 2:2). Līdz ar to daudzi elementi no senajiem laikiem — piemēram, persiešu Sasanīdu impērijas simbols grifs, Saladina emblemā esošais ērglis, gallu karavīru bruņucepures rotājošie ragi, spārni, zvērādas u.c., — tika pārņemti viduslaiku Eiropas ģerboņos.

Sistemātiski (mantojami, dzimtu apzīmējoši) ģerboņi Rietumeiropā parādījās XII gs. Viens no senākajiem heraldisko zīmju attēlojumiem ir sienassega Baijē baznīcā, kurā izšūta Heistingsas kauja starp Normandijas hercogu Gijomu un Anglijas karali Haraldu Godvinsonu. 72 epizodēs vieniem un tiem pašiem varoņiem ir dažādām emblēmām un krāsām rotāti vairogi, neviena no šīm zīmēm nav atrodama viņu pēcnācēju ģerboņos; savukārt viņu karogos redzamās emblēmas lielākā daļa ir kļuvušas par to pēcnācēju ģerboņu elementiem. Arī abus naidīgos karaspēkus apzīmē karogi ar konkrētām emblēmām: krusts normaņiem un drakons angļiem. Savukārt pirmais Anglijas Karalistes karalis, kuram bez dzimtas simbola parādijās arī individuālais ģerbonis, bija Ričards Lauvassirds.

Visticamāk, dzimtu ģerboņu ieviešanu diktējuši praktiski apsvērumi: XII gs. sākumā notika pāreja skandināvu "kaskas" tipa ķiveres, kurā seja nebija aizsegta (vai aizsegta daļēji, ja no pieres daļas lejup bija vērsts vertikālais virsdegunes aizsargs), un slēgto "poda" tipa ķiveri. Līdz ar to bruņinieks kļuva anonīms un ārējas pazīšanās zīmes kļuva vitāli nepieciešamas. Otrs iemesls bija krusta kari, kuros piedalījās tik plašas karotāju masas, ka karaspēka vienību (kuras visas veidoja lielo aristokrātu karadraudzes) savstarpējai atpazīšanai un manevrētspējai bija nepieciešamas atpazīšanas zīmes. Bez tam musulmaņu karaspēka daļām un to vadoņiem jau bija savas emblēmas, kas praksē pierādīja to lietderīgumu.

Ģerboņa figūru un krāsu izvēle heraldikas rašanās laikā bija haotiska un atkarīga tikai no bruņinieka gaumes un fantāzijas lidojuma. Tikai Renesanses laikā radās emblemātika, simbolu saistīšana ar alegorijām un literāriem tekstiem, kas vēlāk ļāva radīt daudz skaistu leģendu par kādu ģerboņu izcelšanos un tajos attēloto zīmju simbolisko jēgu.

Heraldika Latvijā labot šo sadaļu

 
Kārļa Arvīda fon Klingšpora "Baltijas Ģerboņu grāmata" (Baltisches Wappenbuch, 1882)

1893. gadā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā Aleksandra fon Rādena vadībā izveidoja Ģenealoģijas, heraldikas un sfragistikas sekciju. 1903. gadā Jelgavā notika Baltijas heraldikas izstāde ar 2317 eksponātiem un katalogu, bet 1931. un 1934. gadā publicēja Maksa Millera divsējumu darbu Beitrag zur baltischen Wappenkunde, kas aplūkoja 5476 ģerboņus no Latvijas un Igaunijas.

Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1923. gada 4. jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma un Valsts prezidents izsludināja “Likumu par pašvaldības iestāžu ģerboņiem” un nodibināja Valsts Heraldikas komiteju. Latvijas Republikas ģerboņa un jauno pilsētu un pašvaldību ģerboņu izstrādē piedalījās heraldikas speciālists Hermanis fon Bruinings.[1] Atmodas kustības laikā 1988. gada 17. novembrī Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolēma atjaunot Valsts Heraldikas komisijas darbību. 2003. gada 26. jūnijā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga izdeva rīkojumu "Par Valsts heraldikas komisiju", bet 2005. gada 30. decembri spēkā stājās "Gerboņu likums", kas nosaka arī Valsts Heraldikas komisijas darbību. Visām Latvijas pilsētām, novadiem un daudziem pagastiem izveidoja Valsts Prezidenta apstiprinātus ģerboņus.

Mūsdienās par heraldikas jautājumiem Latvijā pētījumus publicējuši Imants Lancmanis, Kaspars Kļaviņš, Jānis Baltiņš, Sigita Šnē, Armands Vijups un citi. Ilggadējs Valsts Heraldikas komisijas priekšsēdētājs ir Laimonis Šēnbergs, atbildīgā sekretāre Ramona Umblija. Ģerboņu izveides jomā strādā heraldikas mākslinieki Juris Ivanovs, Ilze Lībiete[2] un Edgars Sims.[3]

Heraldikas tradīcijas ārpus Eiropas labot šo sadaļu

 
Japāņu samuraju dzimtu ģerboņi to karogos
Skatīt arī: Tamga un Japānas heraldika

Arī citos pasaules reģionos (piemēram, Japānā, islāma zemēs u.c.) kopš seniem laikiem pastāvējusi sava emblemātika – klasificētas zīmes, emblēmas un simboli, kas pauž tā nēsātāja piederību konkrētai dzimtai, klanam, statusam vai rangam: tamga, mons u.c. – un tās skaidrojošās sistēmas, taču tām ir citi principi, nekā Eiropā, līdz ar to apzīmējums "heraldika" attiecina tikai uz Eiropu.

Baltijas heraldikas literatūra labot šo sadaļu

  • Schabert D. Vollständiges Wappenbuch des Kurländischen Adels. Mitau, 1841-1846 (vāciski)
  • Klingspor C.A. v. Baltisches Wappenbuch. Stockholm, 1882
  • Sachssendahl, J., Toll, R. Est- und Livländische Brieflade. B.4. - Reval, 1887
  • Siebmacher Johann. J. Siebmacher’s Grosses und Allgemeines Wappenbuch Vermehrten Auglage. - Von Bauer & Raspe: Nürnberg, 1890-1901
  • Katalog zur heraldischen Ausstellung zu Mitau 1903. Mitau, 1903
  • Mueller M. Beitrag zur baltischen Wappenkunde: Die Wappen der bürgerlichen und im Lande nicht immatrikulierten adligen Familien der früheren russischen Ostseeprovinzen Liv-, Est- un Kurland (jetz Lettland und Estland). Riga, 1931, 1934
  • Baltisches Wappenbuch. Alling: von P. v. Glasenapp Hrsg., 1980
  • Lancmanis I., Heraldika. Rīga: Neputns, 2007.
  • Lancmanis I. Heraldik in der Barockkunst Lettlands. Barock im Baltikum und andere Studien des Ostseeraumes. Kiel, 2002 - S. 125-159
  • Piilmann S. Baltische Wappenexlibris. - Tallinn, 2002

Ārējās saites labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ vesture.eu
  2. ↑ Heraldika 21. gadsimtā Latvijā Gunārs Kušķis la.lv, 2015. gada 10. decembrī
  3. ↑ Stradiņi – vienīgā Latvijas slimnīca ar oficiāli apstiprinātu ģerboni la.lv, 2018. gada 17. maijā
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Heraldika&oldid=4046624"