Milētas Hekatejs
Milētas Hekatejs (sengrieķu: Ἑκαταῖος ὁ Μιλήσιος) bija sengrieķu vēsturnieks-logogrāfs un ģeogrāfs, viens no tuvākajiem Hērodota priekštečiem un literatūras avotiem. Kā tiek atzīmēts, viņš bija viena no ietekmīgākajām Jonijas personām.
| ||||||||||
|
Biogrāfija
labot šo sadaļuBizantiešu Suda par Hekateju raksta šādi:
“ | Hekatejs, Hegesandra dēls no Milētas dzīvoja Dārija laikā, kurš valdīja pēc Kambīza, viena laikā ar Milētas Dionīsiju, 65. olimpiādē (520—516. gadi pr.Kr.), vēsturnieks. Uz viņu balstās Halikarnāsas Hērodots, kurš dzīvoja vēlāk. Viņš pirmais publicēja vēsturi prozā. | ” |
Hekateja dzīves laiks ir noteikts, pamatojoties uz liecību pamata par viņa dalību vēsturiskajos notikumos: viņa vecums varētu būt ap 50 gadiem joniešu sacelšanās laikā pret persiešu ķēniņu 499. gadā pr.Kr., lai tam būtu atzīta balss pilsētas domē. Tiek arī apgalvots, ka Hekatejs pārdzīvoja grieķu—pesiešu karu, un uz šī pamata reizēm viņa miršanas laiku nosaka ap 476. gadu pr.Kr., kaut arī Sudā, kur itkā ir šāds apgalvojums, tāda informācija nav atrodama. Pilnīgi noteikti ir tas, ka Hekatejs pārdzīvoja joniešu sacelšanos, kura beidzās 494. gadā pr.Kr. Pēc joniešu sacelšanās apspiešanas Hekateju nosūtīja kā sūtni pie persiešu satrapa Artaferna, lai vienotos par pieņemamiem miera noteikumiem. Saskaņā ar Diodoru, viņa misija noslēdzās veiksmīgi:
“ | Milētas Hekatejs, kuru jonieši apstiprināja par sūtni, jautāja, kāda iemesla dēļ Artaferns viņiem neuzticas. Un Artaferns atbildēja, ka viņš ir norūpējies par to, ka viņi (jonieši) vairos neapmierinātību pēc sakāves savu zaudējumu dēļ. Hekatejs teica: "Labi, ja ciešanas sliktas apiešanās dēļ vairo neuzticēšanos, tad laba attieksme visdrīzāk radīs mūsu pilsētu labvēlību pret persiešiem." Artaferns, piekrītot sacītajam, atjaunoja pilsētam to likumus un noteica konkrētu nodokli, samērojamu ar viņu spēju to nomaksāt. | ” |
Taču saskaņā ar Hērodotu persieši pēc sacelšanās apspiešanas izpostīja pilsētu un pārdeva milētiešus verdzībā. Par paša Hekateja likteni var tikai minēt, un daudzi par rakstnieka miršanas datumu pieņem 490. gadu pr.Kr. Pēc rezultatīvajām diplomātiskajām pārrunām Hekatejs tiek pieminēts vienīgi kā divu darbu autors: ģeogrāfiskā ("Ceļojums pa pasauli" jeb "Zemes apraksts") un vēsturiskā ("Ģenealoģijas"), kas līdz mūsdienām ir nonākuši vienīgi īsu citātu veidā citu autoru darbos.
Lielā pārticība ļāva Hekatejam veikt tālus ceļojumus, iespējams, vēl pirms joniešu sacelšanās. Ēģiptē sarunā ar priesteriem viņš attiecināja savu dzimtu dieviem 16. paaudzē. Priesteri apšaubīja par cilvēku izcelsmi no dieviem, taču leģenda norāda uz Hekateja aristokrātisko izcelsmi.
Darbi
labot šo sadaļuĢeogrāfiskā materiāla sadalījums Hekateja darbā ir topogrāfisks — valstis un pilsētas Eiropā, Āzijā un Āfrikā seko viena aiz otras, aprakstot iedzīvotājus, upes un visāda veida izcilus objektus. Viens no garākajiem Hekateja fragmentiem ir par Āfrikas pigmejiem: "pigmeji piesien sev ragus un aunu izskatā trokšņo ar klabekļiem un tādā veidā aizstāvas pret tiem uzbrūkošajām dzērvēm, kas pretējā gadījumā nicina tos viņu mazā auguma dēļ."
Vietu aprakstus papildināja karte, kas balstīta uz Anaksimandra pasaules karti, bet ir papildināta un precizēta. Ir saglabājušies virāk kā 300 viņa ģeogrāfiskā darba fragmenti, un lielākā daļa Bizantijas Stefana rakstu krājumā "Etnika". Hērodota atkarību no Hekateja Ēģiptes aprakstā (konkrēti, aprakstot fēniksu, krokodilus, nīlzirgus) apstiprina gan senie autori, gan arī paša Hērodota teksts.
Vēsturiskajā darbā kopā ar slavenāko dzimtu ģeneologijām ir arī īss uzskaitījums, kas attiecas uz šo dzimtu pārstāvju pārdzīvotajiem notikumiem. Interesanti ir Hekateja naivā skepticisma paraugi un mēģinājumi racionāli skaidrot tautas teikas un ģeogrāfiskos terminus, kas bija solis no episkā uz vēsturisko piegājienu nostāstu pētniecībā. Līdz mums ir atnākuši tikai daži šī darba fragmenti, vienīgi, lai izprastu "Ģenealoģiju" saturu. Vienu, no šādiem fragmentiem par pelazgu izdzīšanu no Atikas citēja Hērodots savā vēsturē.
Bizantijas Stefans Hekateja dotās ziņas izmanto tikai fragmentāri.
Mūsdienu vērtējums par viņu kā vēsturnieku ir pretrunīgs. Pēc krievu vēsturnieka Surikova domām: "Galīgi nevar izslēgt, ka ja mūsu rīcībā būtu Milētas Hekateja darbi, tieši viņu mēs atzītu par patieso "vēstures tēvu" (par spīti Ciceronam). Un ja jau Hērodots ir "tēvs", tad Hekatejs varētu būt "vēstures vectēvs".