Hanss Hūbe

Hanss Valentīns Hūbe (vācu: Hans-Valentin Hube; 1890. gada 29. oktobris — 1944. gada 21. aprīlis) bija vācu virsnieks, no 1944. gada ģenerālpulkvedis. Pirmā un Otrā pasaules kara dalībnieks, Dzelzs krusta Bruņinieka krusta (ar zobeniem un briljantiem) kavalieris.

Hanss Hūbe Hans Hube Hanss Valentīns Hūbe 1942. gadā Personīgā informācija Dzimis 1890. gada 29. oktobrī Naumburga Miris 1944. gada 21. aprīlī (53 gadi) Bavārijas Alpi Tautība vācietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālpulkvedis (1944) Dienesta laiks 1909—44 Valsts Vācijas Impērija Veimāras Republika Trešais reihs Struktūra sauszemes spēki Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Otrais pasaules karš Apbalvojumi Dzelzs krusta Bruņinieka krusta (ar zobeniem un briljantiem) u.c.

Biogrāfija

Dzimis garnizona pilsētā Naumburgā. Vācijas Impērijas bruņotajos spēkos no 1909. gada, kad uzsāka dienesta gaitas junkuru pulkā Magdeburgā. Turpat 1910. gadā ieguvis leitnanta pakāpi.

Pirmo pasaules karu sagaidījis kā vada komandieris. Karadarbībā piedalījies no konflikta pirmajiem mēnešiem, drīz paaugstināts par pulka adjutantu. 1914. gada 20. septembrī smagi ievainots Francijas ziemeļrietumos, kā rezultātā Hūbem tika amputēta kreisā roka. Pēc ārstēšanās atgriezies frontē jau kā rotas komandieris. Kara beigās iecelts par ģenerālštāba virsnieku. Kara noslēdzošajā posmā, vadot vācu aizsardzību pret britu tanku uzbrukumu, saindējies ar indīgajām kaujas gāzēm. Nākamo gadu ārstējies slimnīcā, ciešot no saindēšanās sekām.

Pēc Pirmā pasaules kara saglabājis vietu Reihsvērā, komandējis rotas vairākos pulkos. 1925. gadā paaugstināts par kapteini un pārcelts darbā par instruktoru uz Drēzdenes Kājnieku skolu, šajā amatā pabijis braucienā ASV. No 1932. gada bataljona komandieris. 1932. gadā pēc kursu pabeigšanas paaugstināts par pulkvežleitnantu. No 1935. gada Kājnieku apmācības štābā, kur sarakstījis Der Infanterist (Kājnieks) otro izdevumu. Vēlāk paaugstināts par pulkvedi, no 1939. gada pulka komandieris.

Otrā pasaules karā ar pulku piedalījies Polijas un Francijas okupācijā. 1940. gada 1. jūnijā paaugstināts par ģenerālmajoru un iecelts par 16. kājnieku divīzijas komandieri. Tā paša gada augustā divīzija tika sadalīta divās daļās, no kurām izveidota motorizētā un tanku divīzija, Hūbem uzņemoties tanku divīzijas komandēšanu. Ar divīziju piedalījies iebrukumā PSRS. Kara sākumā piedalījies Umanskas katla likvidēšanā, kā arī kaujās par Kijivu un Rostovu. 1941.–1942. gada ziemā piedalījies placdarma Hiusas upes krastos aizsargāšanā, kā arī kaujās pie Harkivas, par ko paaugstināts par ģenerālleitnantu.

Lai arī Hūbe iebilda pret Hitlera plānu par Staļingradas iekarošanu, tas palika bez sekām. Hūbe piedalījās Staļingradas kaujā, kuras noslēguma posmā atteicies pamest ielenktos spēkus. No ielenkuma izvests piespiedu kārtā. 1943. gadā vadījis 14. tanku korpusa atjaunošanu. Ar minēto vienību un 4 nepilnām kājnieku divīzijām atvairījis 12 divīziju desanta uzbrukumu Sicīlijā. Vēlāk, saglabājot spēkus, pārcēlies uz Itālijas sauszemes daļu, kur komandējis 10. armiju, līdz Hūbe atkal tika nosūtīts uz Austrumu fronti. Austrumos komandējis 1. tanku armiju. Kā komandieris, kas veiksmīgi vadījis minētās vienības izlaušanos no aplenkuma, apbalvots ar briljantiem pie Dzelzs krusta Bruņinieka krusta. Hitlers plānoja Hūbi iecelt par armijas grupas "Dienvidi–Ukraina" komandieri.

Hūbe 1944. gada 21. aprīlī cieta aviokatastrofā, kurā gājis bojā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Hanss Hūbe.