Gliptomorfoze

Gliptomorfoze (gr. γλυπτός — izgriezts, iegravēts un μορφή — forma) ir reljefs kristālu (parasti halīta vai ledus) nospiedums uz karbonātiski-mālainu vai smilšakmens, slāņojumu virsmas, kas var būt aizpildīts ar citiem iežiem vai minerāliem. Vieni pētnieki gliptomorfožu veidošanos skaidro ar diaģenētiskiem pārveidojumiem un nogulumiežu sablīvēšanos. Savukārt citi skaidro ar sinģenētiskiem procesiem, saistot to veidošanos ar konkrēto virsmu pagaidu izžūšanu, un rezultātā sāļu kristalizāciju uz tām, bet pēc tam ar nākamo slāņu izgulsnēšanos un kristālu izšķīšanu, un nospiedumu aizpildīšanos ar šī slāņa nogulumiem.

Halīta kristālu gliptomorfozes amulas svītas iežos. Amula pie Kalnamuižas.

Gliptomorfozes pēc izšķīdušajiem kristāliem veido divus tipus:

1. ar slāņojuma virsmām saistītas gliptomorfozes - nospiedumi, kas saglabājušies uz dūņu virsmām pēc to sablīvēšanās un turpmākās kristālu izšķīšanas.
2. telpiskas gliptomorfozes (pseidomorfozes) no izšķīdušajiem kristāliem, kas bija izplatīti un saglabājušies smilšaino slāņu masā. Šo telpisko gliptomorfožu izcelsme, domājams, ir līdzīga tā saucamo smilšu kalcīta kristālu izcelsmei Fonteneblo tipa smilšakmeņos, kā arī citos kristāliskās vielas aizvietošanās gadījumos.

Ledus kristāli, kas rodas sasalstot mitrām dūņām, aleirītiem vai sīkgraudainām smiltīm, veido nospiedumus taisnu savrupu viena, divu vai trīsstaru spraugveida padziļinajumu veidā. Līdzīgi veidojumi ir atrasti Dienvidurālu augšproterozoja nogulumos vai arī Amerikā augšdevona nogulumos Dakotas smilšakmeņos un apakškrīta Iglfordas mālos, Teksasā. Pēc esošajiem eksperimentālajiem datiem ledus kristālu nospiedumu forma ir atkarīga no nogulumu īpatnībām, uz kuru virsmas veidojas ledus. Tā, sasalstot ļoti mitrām smiltīm, uz to virsmas veidojas taisnas, starainas formas ledus kristāli. Savukārt spalvveida ledus nospiedumu formas veidojas, sasalstot nedaudz mitrām dūņām.