Galatija
Galatija (sengrieķu: Γαλατία; latīņu: Galatia) ir vēsturisks novads Anatolijas augstienes centrālajā daļā mūsdienu Turcijas teritorijā. Galatija robežojās ziemeļos ar Bitīniju un Paflagoniju, austrumos ar Pontu, dienvidos ar Likaoniju un Kapadoķiju un rietumos ar Frīģiju, kuras austrumu daļu bija iekarojuši galatieši. Galatijas galvaspilsēta bija Ankira (mūsdienu Ankara, Turcijas galvaspilsēta).
Vēsture labot šo sadaļu
Ķeltu Galatija labot šo sadaļu
Terminu "galatieši" grieķi izmantoja, lai apzīmētu trīs Anatolijas ķeltu tautas: tektosagus, trokmijus un tolistobogus.[1] Ap 1. gadsimtu pr.Kr. šie ķelti tik lielā mērā hellenizējās, ka daži senie grieķu rakstnieki sauca tos par ellenogalatajiem (Ἑλληνογαλάται). Romieši tos sauca par gallugrieķiem.[2] Lai gan ķelti lielā mērā integrējās hellēniskajā Mazāzijā, viņi tomēr saglabāja savu valodas un etnisko identitāti.
Ap 4. gadsimtu pr.Kr. ķelti iespiedās Balkānos, izveidojot kontaktus ar trāķiešiem un grieķiem. 380. gadā pr.Kr. viņi karoja Dalmācijas dienvidu rajonos (mūsdienu Horvātijā), un senajā pasaulē klīda baumas, ka Aleksandra Lielā tēvs, Filips II, tika nogalināts ar ķeltu izcelsmes dunci.[3] Arrians rakstīja, ka "Jonijas piekrastē iemājojušie ķelti" bija to starpā, kas 335. gadā pr.Kr. sagaidīja Maķedonijas Aleksandru viņa karagājienā pret getiem. Dažās senajās atskaitēs ir minēts, ka ķelti slēdza savienību ar Dionīsiju I Sirakūzieti, kurš sūtīja viņus kopā ar maķedoniešiem cīnīties pret tēbiešiem.[4] Divas ķeltu frakcijas 279. gadā pr.Kr. Brenna vadībā apvienojās un sāka virzīties uz dienvidiem no Dienvidbulgārijas grieķu polisu virzienā. Saskaņā ar Līviju, no šīs pamatgrupas atdalījās diezgan lieli spēki un devās uz Mazāziju.[5]
Dažus gadus Hellesponta pilsētu federācija, ieskaitot Bizantiju un Halkedonu, neļāva ķeltiem nokļūt Mazāzijā. Taču cīņas gaitā par varu ar savu brāli Zipoetu, Nikomeds I Bitīnietis nolīga 20 000 galatiešu algotņus. Galatieši sadalījās divās grupās, kuras vadīja Leonorijs un Lutārijs, un tie šķērsoja Bosforu un Hellespontu. 277. gadā pr.Kr., kad karadarbība beidzās, Nikomeds zaudēja kontroli pār galatiešiem, un tie sāka sirot Mazāzijas grieķu pilsētās. Tajā laikā Antiohs nostiprināja savu varu Sīrijā. Galatieši izlaupīja Kiziku, Ilionu, Didimu, Pjenu, Tiatiru, un Laodiķeju, bet Eritras iedzīvotāji no viņiem atpirkās. 275. vai arī 269. gadā pr.Kr. Antioha armija sastapās ar galatiešiem kaut kur Sardu līdzenumā Ziloņu kaujā. Pēc šīs kaujas ķelti apmetās Frīģijas ziemeļos, reģionā, kas vēlāk tika saukts par Galatiju.
Ķeltu Galatijas teritorijā atradās tādas pilsētas, kā Ankira, Pessinusa, Tavija un Gordiona.[6]
Romiešu Galatija labot šo sadaļu
Pēc Dejotara nāves Galatijas valsts tika nodota Bruta un Kasija vadītās romiešu armijas palīgkomandierim Amintam, kurš bija ieguvis Marka Antonija labvēlību. Pēc viņa nāves 25. gadā pr.Kr. Augusts Oktaviāns pievienoja Galatiju Romas impērijai, padarot to par romiešu provinci. Galatiešu ķēniņa mantinieks, Pilamens, kā uzticības apliecinājumu Augustam, veltīja tam netālu no savas galvaspilsētas, Ankiras, esošo frīģiešu dieva Mena templi (Monumentum Ancyranum). Tieši uz šī tempļa sienām Galatijā līdz mūsdienām ir saglabājies svarīgais vēstures avots "Res Gestae Divi Augusti" (Dievišķā Augusta darbi). Maz tādu provinču, kas bija tik uzticamas Romai.
Jozefs Flāvijs saistīja bibliskā Gomera personu ar Galatiju (vai arī vispārīgi ar Galliju): "Jo Gomers dibināja tos, kurus grieķi tagad sauc par galatiešiem (galliem), bet toreiz tie saucās par gomeriešiem". Savukārt, citi Gomeru saista ar kimmeriešiem.
Apustulis Pāvils apmeklēja Galatiju savos misijas ceļojumos un rakstīja tur dzīvojošiem kristiešiem "vēstuli galatiešiem".
Kaut arī sākumā galatieši saglabāja savu kultūras identitāti, taču 2. gadsimtā tie asimilējās (hellenizējās) Anatolijas hellēniskajā civilizācijā. Un tomēr vēl Sv. Hieronīma (347.—420. g.) laikā galatieši runāja galatiešu valodā, un viņš rakstīja, ka Ankiras galatieši un Trīres treveri (mūsdienu Reinas apgabala teritorijā) runāja vienā valodā (Comentarii in Epistolam ad Galatos, 2.3, uzrakstīts ap 387. gadu).
Administratīvās reorganizācijas rezultātā ap 386.—395. gadu to nomainīja divas jaunas provinces, Pirmā Galatija (Galatia Prima) un Otrā Galatija (Galatia Secunda) jeb Salutaris, kur tika iekļauta arī Frīģijas daļa. Galatijas tautas likteņa sakarā ir zināma nenoteiktība, taču šķiet, ka tos tomēr asimilēja Anatolijas grieķiskā sabiedrība.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Esler, Philip Francis (1998). Galatians. Routledge. p. 29. ISBN 978-0-415-11037-2. "Galatai was the Greek word used for the Celts from beyond the Rhine who invaded regions of Macedonia, Greece, Thrace and Asia Minor in the period 280-275 BCE"
- ↑ Enenkel, K. A. E.; Pfeijffer, Ilja Leonard (January 2005). The Manipulative Mode: Political Propaganda in Antiquity : a Collection of Case Studies. Brill. ISBN 978-90-04-14291-6.
- ↑ Moscati, Sabatino; Grassi, Palazzo (1999). "4: Ancient Literary Sources". The Celts. Random House Incorporated. ISBN 978-0-8478-2193-8.
- ↑ Justin, xx, 4, 9; Xen., Hell., vii, 1, 20, 31; Diod., xv, 70. For a full discussion see Henri Hubert, The Rise of the Celts, 1966 pp. 5-6
- ↑ Cunliffe, Barry (2018-04-10). The Ancient Celts. Oxford University Press. p. 81. ISBN 978-0-19-875293-6.
- ↑ Krentz, Edgar (1985-01-01). Galatians. Augsburg Publishing House. p. 16. ISBN 978-0-8066-2166-1.