Frīdrihsgrābens
Frīdrihsgrābens (vācu: Friedrichsgraben, lietuviešu: Pričkagrabė) jeb Poļeskas kanāls (krievu: Полесский канал) ir 18 km gara kuģojamu saldūdens kanālu sistēma, ko veido 3 atsevišķi kanāli: Mazais Frīdrihsgrābens, Lielais Frīdrihsgrābens un Zekenburgas kanāls. Kopā tie saīsina ceļu starp Nemunas baseinu un Karaļaučiem, apejot Kuršu jomu un savienojot Nemunas atteku Matrosovku pie Zapovednojes ciema ar Prēgeles atteku Deimu pie Poļeskas pilsētas.
| Frīdrihsgrābens | |
|---|---|
 | |
| Būvniecības sākums | 1675 |
| Pabeigšanas datums | 1697 |
| Pagarinājuma datums | 1835 |
| Sākuma punkts | Zapodnevoje (Matrosovka) |
| Beigu punkts | Poļeska (Deima) |
| Garums | 30 km |
  sākums beigas  beigas | |
Vēsture
labot šo sadaļuPlostošanai jau izsenis ir bijusi nozīmīga loma tirdzniecībai pa Nemunas ūdensceļu. Tās augštecē iegūtos baļķus pludināja lejup pa straumi, kur tos daļēji pārstrādāja. Apstrādātos kokmateriālus pludināja tālāk uz Mēmeles un Karaļauču ostu, no kurienes tos eksportēja tālāk pār Baltijas jūru.
Šis maršruts bija izaicinošs pat kuģiem.[1] Tiem nācās ceļot ap Ventes ragu, morēnas pussalu, kas iestiepjas 5,5 km dziļi jomā un turpinās zem ūdens kā akmeņaina sēre.
Pūšot dienvidu vai dienvidrietumu vējiem, pastāvēja risks tikt iepūstam sērē un uzsēsties uz sēkļa vai avarēt, savukārt, pūšot ziemeļu vai ziemeļrietumu vējiem, kļuva iespējams nonākt jomā Ventes raga aizvējā, taču, aizpeldot garām bākai, plostnieki nonāca atklātā ūdenī, kur viļņus uzbangoja pār jomu 20–30 km garumā ieskrējies vējš.
1671. gadā Brandenburgas-Prūsijas valdnieks Frīdrihs Vilhelms I apmaiņā pret Kaputas pili nodeva Filipam de Kīzam mantojamā lēnī 150 hūfas (ap 260 km2) lielu zemes īpašumu Nemunas deltā, vēlāko Rautenburgas grāfisti. Viens no maiņas līguma noteikumiem bija ierīkot kanālu starp Matrosovkas un Deimas upi, lai saīsinātu ūdensceļu starp Nemunas baseinu un Karaļaučiem. Līdz ar kanālu bija iecerēta arī meliorācija, dambju un polderu izveide, lai padarītu purvaino apvidu apdzīvojamu un tā zemi apstrādājamu.[2]
Pēc Filipa de Kīza nāves 1673. gadā kanāla būvniecības pienākumu pārņēma viņa sieva Luīze Katarīna, kura par sekmīgu būvdarbu vadīšanu 1679. gadā saņēma tiesības iekasēt kanāla nodevu. Viņas vadībā kanālu būvniecību pabeidza 1697. gadā. 1710. gadā kanālus nacionalizēja.[2]
Frīdrihsgrābenu intensīvi izmantoja kravu pārvadājumiem uz Karaļaučiem, tādēļ 1753. gada 15. martā Prūsija tajā ieviesa kravu pārvadāšanas noteikumus. Tā kā laika gaitā ar šiem ierobežojumiem vairs nebija gana, 1806. gada 13. aprīlī noteikumus padarīja stingrākus.[2]
Kanāli
labot šo sadaļuMazais Frīdrihsgrābens
labot šo sadaļu- no 55°3′52.1″N 21°22′38.5″E / 55.064472°N 21.377361°E līdz 54°59′06″N 21°20′40″E / 54.98500°N 21.34444°E
Senākais Frīdrihsgrābena posms ir Mazais Frīdrihsgrābens (vācu: Kleiner Friedrichsgraben), ko uzbūvēja astoņos gados, no 1675. līdz 1683. gadam. Šis 6 km garais kanāls savieno Matrosovkas upi pie Zapovednojes ciema ar Nemunīnas upi. Mūsdienās to no Matrosovkas atdala aptuveni 100 m plats dambis.
Lielais Frīdrihsgrābens
labot šo sadaļu- no 54°58′49″N 21°17′17.1″E / 54.98028°N 21.288083°E līdz 54°51′55″N 21°06′50″E / 54.86528°N 21.11389°E
Lielo Frīdrihsgrābenu (vācu: Großer Friedrichsgraben) uzbūvēja laikā no 1689. līdz 1697. gadam lejpus Mazā Frīdrihsgrābena. Tas savienoja Nemunīnu ar Deimu, tādējādi novēršot bīstamību, ko plostiem radīja viļņi Kuršu jomas atklātajā ūdenī.
Zekenburgas kanāls
labot šo sadaļu- no 55°1′29″N 21°18′8.3″E / 55.02472°N 21.302306°E līdz 54°58′51″N 21°17′19″E / 54.98083°N 21.28861°E
Zekenburgas kanālu (vācu: Seckenburg Canal) galma arhitekta Georga Stēnkes vadībā uzbūvēja laikā no 1833. līdz 1835. gadam pēc inženiera Johana Zamuela Lilientāla projekta. Tas savienoja Matrosovku pie Saščencu ciema ar Nemunīnu, kas šajā vietā ir 75 m plata. Šķērsojot upi, plosti nonāca Lielajā Frīdrihsgrābenā, veidojot tiešu savienojumu starp abiem kanāliem. Pēc Zekenburgas kanāla izveides Mazais Frīdrihsgrābens kļuva lieks un pakāpeniski aizsērēja.[3]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Windenburger Eck» [Ventes rags] (vācu). GenWiki. Skatīts: 2024. gada 21. jūlijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 von Hagen. Die Fluß-Schiffahrt Preußens; eine systematisch geordnete Zusammenstellung aller auf dieselbe Bezug habenden gesetzlichen Bestimmungen und Erlasse. Stettin, 1857. 135–143. lpp.
- ↑ Lullies, H. Landeskunde von Ost- und Westpreußen. Paderborn : Europäischer Geschichtsverlag, 2011. 12. lpp. ISBN 978-3-86382-439-6.