Estado Novo
Estado Novo (‘Jaunā valsts’) bija autoritārs režīms, kas Portugālē pastāvēja no 1933. līdz 1974. gadam. Tā bija Rietumeiropas ilgākā diktatūra. 1933. gada konstitūcija pasludināja, ka Portugāle ir unitāra, korporatīva republika. Labojumi konstūcijā tika veikti 1945., 1951., 1959. un 1971. gadā.
Portugāles Pirmās Republikas gāšanai 1926. gada militārā apvērsuma rezultātā sekoja sešus gadus ilgs militārās diktatūras periods. Militārā diktatora ģenerāļa Karmonas ievērību izpelnījās Antoniu di Oliveira Salazars, kurš, kā finanšu ministrs kopš 1928. gada 27. aprīļa, panāca vienpersonisku kontroli pār valsts haotiskajām finansēm nodrošinot budžeta stabilitāti. Militārā režīma kodols akceptēja Salazara vīziju par Portugāles tālākās attīstības turpmāko virzienu un 1932. gadā jūlijā iecēla viņu par premjerministru. Salazars kļuva par diktatoru, un saglabāja varu līdz asinsizplūdumam smadzenēs 1968. gadā. Estado Novo turpināja pastāvēt līdz 1974. gada Neļķu revolūcijai.
Visus šos gadus Salazars bija premjerministrs, bet Prezidenta amatu ieņēma militārie virsnieki. Ģenerālis Karmona (1928—1951), ģenerālis Lopešs (1951—1958), admirālis Tomašs (1958—74). Tika izveidots divkameru parlaments, kurā ievēlēja deputātus no vienīgās legālās partijas — Nacionālās Apvienības. Režīma ienaidniekus kontrolēja slepenpolicija — PVDE (1932—1945), PIDE (1945—1969), DGS (1969—1974). Režīma atbalstam tika izveidotas palamilitārās organizācijas Nacionālā Republikāņu gvarde, Portugāļu leģions un Portugāles jaunatnes kustība.[1]
Režīma izveides un nostiprināšanās laiks (1932—1944), sakrita ar fašisma un diktatūru uzplaukumu starpkara perioda Eiropā. Lai arī diktatūra tika dēvēta par fašistisku, tā vairāk bija konservatīvi katoliciska valsts, kas balstījās uz katoļu korporatīvisma doktrīnu, portugāļu nacionālismu, koloniālismu un konservatīvu finanšu politiku. Spānijas Pilsoņu kara laikā Portugāle atbalstīja Fransisko Franko dumpi, taču saglabāja neitralitāti Otrajā Pasaules karā, un jau no 1943. gada sāka sadarboties ar Rietumu Sabiedrotajiem.
Laikā no 1944. līdz 1958. gadam režīms sāka saskarties ar pieaugošu opozīciju, kas izpaudās kā nelikumīga politiskā darbība un streiki. 1949. gadā Portugāle iestājās NATO un 1955. gadā tika uzņemta ANO. Šajos gados ārpolitikā dominēja cīņa ar Indiju par portugāļu aizjūras koloniju saglabāšanu Indijas subkontinentā. Pēc Otrā Pasaules kara lielāka uzmanība tika pievērsta Āfrikas koloniju attīstībai. Angolā tika uzsākta naftas ieguve, attīstijās dimantu, dzelzs rūdas un mangāna ieguve.
Salazara varas pēdējo desmitgadi (1958—1968) iezīmēja pieaugoša nepamierinātība militārajās aprindās, ko iezīmēja 1958. gada prezidenta vēlēšanas, militārā sakāve Indijā un Indijas koloniju zaudēšana 1961. gadā un koloniālā kara sākums Āfrikā.
Pēc Salazara triekas 1968. gada augustā, 27. septembrī par premjeru tiek iecelts viens no Estado Novo veidotājiem Marselu Kaitanu, kurš pēdējās desmitgadēs nebija iesaistīts politikā. Neapmierinātība ar režīmu militārajās aprindās noveda pie 1974. gada aprīļa Neļķu revolūcijas, kad vienas dienas laikā tika gāzts Estado Novo režīms un pie varas nāca radikāli kreisi noskaņoti virsnieki.