Ernests Priedītis (1916—1990) bija latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieks, kurš Otrā pasaules kara beigās iesaistījās Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā bēgļu laivu akcijā.

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dzimis 1916. gada 30. oktobrī Stienes pagastā. Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 15. oktobrī četru vīru grupu Artura Arnīša vadībā, kuras sastāvā bija arī Jānis Šmits, Laimons Pētersons un Eduards Andersons, izsēdināja Kurzemes piekrastē.[1] Arturu Arnīti un Jāni Šmitu arestēja jau 16. oktobrī, bet Eduards Andersons un Laimons Pētersons 28. oktobrī ar vilcienu ieradās Rīgā, kur tikās ar LCP Ventspils grupas vadītāju Voldemāru Mežaku un ar LCP dalībnieku Ernestu Priedīti. Pēc NKVD aģenta Vidvuda Šveica nodevības Priedīti 1945. gada 27. novembrī apcietināja. 1946. gada 16. maijā Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls Arturu Arnīti, Jāni Šmitu, Voldemāru Mežaku, Albertu Klibiķi, Ernestu Priedīti sodīja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, bet Laimonu Pētersonu — uz 15 gadiem ieslodzījumā Gulaga nometnēs.[2]

Pēc 10 spaidu darba gadiem Sevvostlaga nometnē Priedītim 1956. gada jūnijā atļāva atgriezties Latvijā.[3]

Miris 1990. gada 1. janvārī, apglabāts Rīgas Meža kapos.[4]

  • Pārcēlāji. Mansards, 2021.