Eremīts
Eremīts ir persona, kas dzīvo noslēgtu dzīvi. Eremītisms tiek praktizēts dažādās reliģijās.[1]
Apraksts
labot šo sadaļuKristietībā šis termins sākotnēji tika attiecināts uz kristieti, kurš dzīvo eremītu dzīvi, vadoties pēc reliģiskas pārliecības, proti, Vecās Derības tuksneša teoloģijā (t.i, 40 gadus ilgas klaiņošana tuksnesī).
Kristīgajā tradīcijā eremītiskā dzīve ir agrīna klostera dzīves forma, kas bija pirms klostera dzīves cenobijā. Svētā Benedikta Noteikumu 1. nodaļā eremīti ir minēti starp četriem mūku veidiem. Romas Katoļu baznīcā papildus eremītiem, kas ir reliģisko institūtu locekļi, Kanoniskās tiesības (603. kanons) par konsekrētās dzīves locekļiem atzīst arī diecēzes eremītus sava bīskapa vadībā. Tas pats attiecas uz daudzām anglikāņu komūnijas daļām, tostarp arī uz Amerikas Savienoto Valstu Episkopālo baznīcu.
Bieži gan reliģiskajā, gan laicīgajā literatūrā termins "eremīts" tiek lietots brīvi attiecībā uz jebkuru kristieti, kas dzīvo vientuļu, uz lūgšanu vērstu dzīvi. Arī citās reliģijās, tostarp budismā, hinduismā, islāmā (sūfismā) un daoismā, ir piemēri, kad vientuļnieki dzīvo askētisku dzīvesveidu.
Mūsdienu sarunvalodā ar terminu "eremīts" apzīmē personu, kas dzīvo nošķirti no pārējās sabiedrības vai ir pilnībā vai daļēji no tās atdalījusies jebkāda iemesla dēļ.