Eiropas saulpurene

Eiropas saulpurene (Trollius europaeus) ir daudzgadīgs gundegu dzimtas lakstaugs. Dzelteno un apaļo ziedu dēļ augam ir daudz tēlainu tautas nosaukumu: sviesta pika, cāļa galva, cāļa poga, zaķupoga, bumbuļpuķe, sviestpurene un citi.

Eiropas saulpurene
Trollius europaeus L.
Eiropas saulpurene (Trollius europaeus)
Eiropas saulpurene (Trollius europaeus)
Klasifikācija
ValstsAugi (Plantae)
NodalījumsSegsēkļi (Magnoliophyta)
KlaseDivdīgļlapji (Magnoliopsida)
RindaGundegu rinda (Ranunculales)
DzimtaGundegu dzimta (Ranunculaceae)
ĢintsSaulpurenes (Trollius)
SugaEiropas saulpurene (T. europaeus)
Eiropas saulpurene Vikikrātuvē

Latvijas Botāniķu biedrība savā 70 gadu jubilejā Eiropas saulpureni ir izvēlējusies par Gada augu 2022.[1]

AprakstsLabot

Vidēja lieluma augs, atkarībā no augšanas apstākļiem var būt 30—80 cm garš. Stumbrs stāvs, dažreiz zarojas, dobs. Apakšējās lapas ar kātiem vai sēdošas, staraini dalītas. Augšējās lapas sēdošas. Lapu virspuse tumši zaļa, apakšpuse gaišāka. Lapu forma ir līdzīga gandrenēm vai gundegām, bez ziediem šos augus ir viegli sajaukt.

 
Auglis - someņu kopauglis

Ziedi dzelteni, 1,5–2,5 cm diametrā, pa vienam stumbra galā. Virs zieda platajām, dzeltenajām kauslapām ir sīkākas, oranždzeltenas vainaglapas. Pie vainaglapu pamata atrodas nektāra bedrītes, tāpēc tās sauc arī par nektārlapām.[2] Ziedēšanas laikā vainaglapas joprojām paliek ieritinātas un veido kupolu ar mazu ieeju. Tāpēc saulpurenes var apputeksnēt vai nu ļoti sīki kukaiņi, vai arī lieli, kas ar savu svaru spēj iespiesties zieda kupolā un nokļūt līdz nektāram.

Eiropas saulpurene zied maijā un jūnija sākumā. Auglis — someņu kopauglis.

Augam ir gandrīz vertikāli novietots saknenis, kurā uzkrājas barības vielu rezerves. Sakņu sistēma ir sekla un sniedzas aptuveni 15 cm dziļumā, toties uz sāniem var stiepties 50–100 cm attālumā.

Izplatība un biotopu raksturojumsLabot

 
Sēklas izplata vējš vai pašizsēja

Suga izplatīta Eiropas ziemeļu, centrālajos un kalnu apvidos, sastopama arī Rietumsibīrijā. Izplatības dienvidu robeža sniedzas līdz Spānijas un Itālijas centrālajai daļai, kā arī Grieķijas ziemeļiem. Kalnos saulpurenes ir atrodamas augstkalnu pļavās līdz 3000 m augstumam virs jūras līmeņa.[3]

Latvijā Eiropas saulpurenes ir sastopamas visā teritorijā. Aug mitrās pļavās, upju krastos, mežu pļavās — vietās, kur ir barības vielām bagāta, pastāvīgi mitra augsne. Lai gan izplatības areāls ir plašs, augs nav bieži sastopams un ir iekļauts vairāku valstu Sarkanajās grāmatās. Arī Latvijā sugas atradņu skaits samazinās, jo pļavas tiek meliorētas, kultivētas, vai reizēm aizaug ar krūmāju. Izvirzot Eiropas saulpureni par Gada augu, Latvijas Botāniķu biedrība vēlas noskaidrot sugas stāvokli dabā, vai tā arī Latvijā nav uzskatāma par apdraudētu.[1]

Tā kā Eiropas saulpurene aug vietās, kas nav pakļautas pārmērīgi intensīvai zālāju izmantošanai, tā ir bioloģiski vērtīgu zālāju indikatorsuga.[4]

IzmantošanaLabot

Eiropas saulpurene ir iecienīts krāšņumaugs. Sugai izveidotas vairākas šķirnes, kas piemērotas audzēšanai dārzos. Saulpurenes ir saulmīļi, bet labi pacieš daļēju noēnojumu. Augiem piemērotas labi drenētas, mitras augsnes, tāpēc saulpurenes izmanto apstādījumiem ūdensbaseinu malās.[5]

Eiropas saulpurenei piemīt antibakteriālas, spazmolītiskas, urīna un žulti dzenošas un pretiekaisuma īpašības, tomēr tautas medicīnā izmantot nav ieteicams, jo augs ir indīgs. Senatnē šo augu izmantoja, lai ārstētu cingu, dzelteno kaiti, hemoroīdus, epilepsiju un tūsku.[6]

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Gada augs 2022 – Eiropas saulpurene Dabasdati. Skatīts: 2022. gada 11. janvārī
  2. Latvijas daba Sugu enciklopēdija. Skatīts: 2022. gada 11. janvārī
  3. Jaakko Jalas, Juha Suominen (Hrsg.): Atlas Florae Europaeae. Distribution of Vascular Plants in Europe. 8. Nymphaeaceae to Ranunculaceae. Akateeminen Kirjakauppa, The Committee for Mapping the Flora of Europe & Societas Biologica Fennica Vanamo, Helsinki 1989, ISBN 951-9108-07-6, S. 38–39.
  4. Dziedava.lv Skatīts: 2022. gada 11. janvārī
  5. Keirāns L. Iepazīsim Latvijas augus. Rīga : Zvaigzne, 1993. 64. lpp. ISBN 5-405-00395-6
  6. AGfonds.lv Skatīts: 2022. gada 11. janvārī