Eirāzijas sloka

sloku dzimtas tārtiņveidīgais putns

Eirāzijas sloka jeb vienkārši sloka (Scolopax rusticola), sarunvalodā arī šņepe, ir sloku dzimtas (Scolopacidae) tārtiņveidīgais bridējputns. Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Sloka izplatīta gandrīz visā Eiropā, izņemot Islandi un kontinenta galējos ziemeļus, kā arī tās izplatība Dienvideiropā ir fragmentāra. Izplatības areāls uz austrumiem turpinās plašā joslā pāri Sibīrijas taigas zonai līdz Sahalīnai un Japānai. Sloka sastopama arī Kaukāzā, Ķīnas ziemeļrietumos un Indijas ziemeļos. Ziemeļu reģionu populācijas ir migrējošas un ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Ziemeļāfriku ieskaitot, Indijā un Āzijas ziemeļaustrumos.[2] Rietumeiropas populācijas slokas pamatā ir nometnieces.[3]

Sloka
Scolopax rusticola (Linnaeus, 1758)
Sloka
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
DzimtaSloku dzimta (Scolopacidae)
ĢintsSlokas (Scolopax)
SugaSloka (Scolopax rusticola)
Sloka Vikikrātuvē

Latvijā labot šo sadaļu

 
Latvijā slokas nelielā daudzumā arī pārziemo
 
Sloka mājo mežos ar biezu pamežu

Sloka Latvijā ir parasta un izplatīta ligzdotāja, kā arī caurceļotāja. Nelielā skaitā tā regulāri arī pārziemo (vairāk rietumu daļā pie neaizsalušiem ūdeņiem vai mitrām vietām). Slokas ziemošanas novērojumu ir salīdzinoši nedaudz, jo sloka ir grūti pamanāma. Var pieļaut, ka ziemojošās slokas nav vietējās Latvijas ligzdotājas, bet drīzāk ieceļojoši putni no ziemeļiem un austrumiem.[2]

Izskats labot šo sadaļu

Sloka ir vidēji liels putns, kuras ķermeņa garums, knābi ieskaitot, ir 33—38 cm, spārnu plētums 55—65 cm,[4] vidējais svars 280 g.[5] Šai sugai piemīt dzimumu dimorfisms, mātītēm esot lielākām nekā tēviņiem,[6][7] lai gan, atsevišķi īpatņus redzot, dzimumu putniem vizuāli noteikt nevar.[8] Taisnā, garā knābja garums ir 6—8 cm.[9] Tas ir tumši pelēkā krāsā, bet pie pamatnes rozīgs. Knābja gals slokai ir plastisks un jutīgs. Slokai ir brūni raibumots apspalvojums, kas palīdz putnam noslēpties meža audzē. Mugurpuse ir sarkanbrūna, bet pavēdere pelēkbrūna. Tēviņiem apspalvojums košāks nekā mātītēm. Uz galvas tai ir vairākas melnas šķērssvītras. Slokai ir lielas acis, un tās atrodas galvas sānu plaknēs, nodrošinot 360° redzes leņķi.[8] Spārni plati, kājas vai nu pelēkas, vai rozīgas.[8]

Uzvedība labot šo sadaļu

Sloka pamatā ir aktīva krēslas vai nakts stundās un ļoti reti to var novērot gaišā dienas laikā. Dienas laikā to biežāk var novērot, ja nejauši atrod tās slēpšanās vietu, tad sloka bēg, lidojot prom. Migrācijas laikā lidojums, lidojot pāri atklātām vietām, ir ātrs un taisns, bet mežā zig-zag veidīgs, paceļoties augstāk un nolaižoties zemāk.[8] Slokas ir vientuļnieces un migrē vienatnē, reizēm tomēr apvienojoties nelielos baros, ja nav labvēlīgi klimatiskie apstākļi.[10]

Ligzdošanas sezonas laikā sloka uzturas mitros, jauktu koku mežos ar biezu pamežu. Tā izvairās no saules apspīdētiem, sausiem klajumiem. Bieži barojas upīšu un strautu mitrajos krastos vai meža staignājos. Nakts laikā slieku bagātās pļaviņās var sapulcēties sloku bari.[4]

Barība labot šo sadaļu

 
Slokas pamatbarība ir sliekas

Sloka pamatā barojas ar dzīvnieku izcelsmes barību, bet tā barojas arī ar augiem. Tās pamatbarība ir sliekas, kukaiņi, īpaši iecienītas ir dažādas vaboles, kā arī tā barojas ar zirnekļiem, vēžveidīgajiem, gliemjiem, dēlēm un dažādiem tārpiem. Sloka barojas arī ar zāli, sēklām, graudiem (iecienītas ir auzas), augļiem un saknēm. Ar savu garo knābi sloka pārbauda mitru zemi, peļķes, dūkstis un upju mitros krastus, izcilā meža kritalas, zariņus un lapas. Pamatā barojas nakts laikā, īpaši ārpus vairošanās sezonas.[4]

Ligzdošana labot šo sadaļu

Slokas ir poligāmas. Sloku tēviņam ir raksturīgs riesta lidojums, ko tas izpilda krēslas stundās, lidojot pāri un cauri mežam, un cenšoties pievērst mātīšu uzmanību. Tas lido virs pašām koku galotnēm, bieži sasitot spārnus, un tā knābis ir noliekts uz leju. Turklāt lidojuma laikā tēviņš rūc ("velk"), ko ik pa brīdim pārtrauc skaļi, asi saucieni.[9]

Par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Sezonā ir tikai viens perējums. Ligzda ir neliela iedobe zemē, kas atrodas labi apslēptā vietā. Iedobe tiek izklāta ar sausām lapām vai zāli. Dējumā parasti ir 4 baltas vai gaiši krēmīgas olas ar raibumiem, bet var būt 2—5 olas. Inkubācijas periods ilgst 21—24 dienas un perē tikai mātīte.[4] Pēc izšķilšanās putnēnus sedz raibas dūnas un tie tūlīt sāk sekot savai mātei. Ja mātīti izbiedē ar pavisam maziem cālēniem, tā, lai aizsargātu mazuļus, tos lidojumā pārnes, iespiestus starp kājām, ķermeni un asti vai saņemtus nagos, vai uzsēdinātus uz muguras.[11] Pieauguša putna apspalvojums putnēniem izaug, kad tie sasniedz 15-24 dienu vecumu,[4] bet īsas distances lidot tie spēj jau 10 dienu vecumā.[12]

Sloka un cilvēks labot šo sadaļu

Daudzās valstīs slokas ir medību putni. To nelielais izmērs un nekonkrētais lidojuma raksturs ir īsts pārbaudījums medniekam un labam šāvējam. Eiropā līdz šim nav izprasta medību ietekme uz sloku populāciju.[13]

Valda uzskats, ka sloku gaļa visgaršīgākā ir laikā no oktobra līdz decembrim. Pēc nomedīšanas slokas liek gatavināties 4—8 dienas, lai gaļa kļūtu mīkstāka. Slokas gaļas ēdienus parasti izmanto kā uzkodas.[14]

Atsauces labot šo sadaļu

  1. IOC World Bird List: Sandpipers, snipes, courser, 2020
  2. 2,0 2,1 «Ornitofaunistika: Sloka Scolopax rusticola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 6. janvārī.
  3. «IUCN maps: Scolopax rusticola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 15. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 6. janvārī.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 «Planet of Birds: Woodcock (Scolopax rusticola)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. martā. Skatīts: 2014. gada 7. janvārī.
  5. «BTO: Woodcock Scolopax rusticola (Linnaeus, 1758)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2014. gada 7. janvārī.
  6. «Natural History». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. decembrī. Skatīts: 2014. gada 7. janvārī.
  7. «The Penny Cyclopaedia». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 2. augustā. Skatīts: 2014. gada 7. janvārī.
  8. 8,0 8,1 8,2 8,3 BWPi: The Birds of the Western Palearctic on interactive DVD-ROM. London: BirdGuides Ltd. and Oxford University Press. 2004. ISBN 1-898110-39-5.
  9. 9,0 9,1 Mullarney, Killian; Svensson, Lars; Zetterstrom, Dan; Grant, Peter (1999). Collins Bird Guide. London: HarperCollins. p. 150. ISBN 0-00-219728-6.
  10. «Bird Life: Eurasian Woodcock Scolopax rusticola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. oktobrī. Skatīts: 2014. gada 7. janvārī.
  11. Gooders, John (1982). Collins British Birds. London: William Collins Sons & Co Ltd. p. 181. ISBN 0-00-219121-0.
  12. Jonsson, Lars (1996). Birds of Europe. London: Helm. p. 250. ISBN 0-7136-4422-2.
  13. «Woodcock Scolopax rusticola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 20. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 7. janvārī.
  14. Green, Aliza (2005). Field Guide to Meat: How to Identify, Select, and Prepare Virtually Every Meat, Poultry, and Game Cut. Philadelphia: Quirk Books. p. 229. ISBN 9781594740176.

Ārējās saites labot šo sadaļu