Edvards Belčers

Edvards Belčers (angļu: Edward Belcher; 1799. gada 27. februārī — 1877. gada 18. martā) bija britu flotes virsnieks, hidrogrāfs un polārpētnieks.

Edvards Belčers
Edward Belcher
Edvards Belčers
Personīgā informācija
Dzimis 1799. gada 27. februārī
Helifeksa, Jaunskotija
Miris 1877. gada 18. martā (78 gadi)
Londona, Karogs: Anglija Anglija
Nodarbošanās jūrnieks, hidrogrāfs
Vecāki Endrū Belčers

DzīvesgājumsLabot

Dzimis Helifeksā Jaunskotijas kolonijā tirgotāja un politiķa Endrū Belčera ģimenē. 1812. gadā 13 gadu vecumā iestājies Britu Kara flotes dienestā. 1825. gadā piedalījies Frederika Bīčija ekspedīcijā ar Blossom uz Kluso okeānu un Beringa šaurumu kā ģeodēzists un kartogrāfs. Vēlāk piedalījies hidrogrāfiskās ekspedīcijās Īrijas jūrā, Āfrikā un Dienvidamerikā. 1841. gadā veicis pirmo britu uzmērīšanu Honkongā un pēc kara beigām viņam piešķirts bruņinieka bakalaura tituls. Līdz 1947. gadam ar kuģi Samarang veicis hidrogrāfiskos darbu Ostindijā, Filipīnās un Korejā.[1]

Arktikas ekspedīcijaLabot

 
Resolute un Intrepid ziemošanas ostā pie Melvila salas krasta (1852—1853)

1852. gadā Belčers vadīja pēdējo un lielāko Admiralitātes ekspedīciju, lai mēģinātu atrast un glābt seru Džonu Franklinu. Viņam vajadzēja arī meklēt savu bijušo ģeodēzistu virsnieku Honkongā Ričardu Kolinsonu, ar kuru strādājis kopā Honkongā un Robertu Maklūru, kuru kuģi pēc ieiešanas Beringa šaurumā nebija redzēti. Viņš daudz pētīja apvidu kamanu pārgājienos, izglāba Makkluru, bet pameta četrus no saviem pieciem ekspedīcijas kuģiem ledū.

Viņam pakļautajā ekspedīcijā bija pieci kuģi: Assistance (Belčers), Resolute (Henrijs Kelets), tvaikoņi Pioneer (Šerards Osborns) un Intrepid (Leopolds Maklintoks) un apgādes kuģis North Star (Viljams Pulens). Bija plānots, ka Belčers un viens no tvaikoņiem apsekos Velingtona šaurumu starp Kornvolisas salu un Devonas salu, kur, domājams, atratāss Frenklins, savukārt Keletam bija jādodas uz rietumiem uz Melvila salu un jāmeklē Kolinsons un Maklūrs. North Star bija jāpaliek pie Bīčija salas kā apgādes bāzei.

Ekspedīcija pameta Angliju 1852. gada aprīlī. Ziemas sākumā Assistance un Pioneer bija iesaluši ledū Nortamberlendas līcī Devonas salas ziemeļrietumos uz ziemeļiem no Velingtona šauruma, savukārt Resolute un Intrepid bija iesaluši ledū pie Melvilas salas — tie bija pirmie kuģi, kas nokļuvuši tik tālu uz rietumiem Kanādas Arktikā kopš Viljama Edvarda Perija 1819. gadā. Lielu daļu izpētes veica ar kamanām. 1853. gada aprīlī Leopolds Makklintoks ar komandu kamanās sāka apvidus apsekošanu un atgriezās Resolutepēc 105 dienām, nobraukuši 1400 jūdzes un atklājuši Prinča Patrika salu.

Cita meklēšanas partija devās uz rietumiem un atrada Robertu Maklūru, kura kuģis bija iesalis ledū Mersijas līcī Benksa salas ziemeļos. Belčers kamanās devās uz ziemeļiem un atrada šaurumu Devonas salas ziemeļu galā, pieņemot, ka Franklins to varētu būt izmantojis, lai nokļūtu uz Bafinas līci. Kad ledus tajā vasarā izgāja, Belčers savus kuģus vadīja Velingtona šaurumā un atkal nokļuva ledus slazdā.

Ap 1854. gada februāri Belčers arvien vairāk uztraucās par savu kuģu un vīru drošību. Aprīlī viņš pavēlēja Keletam pamest savus kuģus un atgriezties kamanās uz North Star. Belčers pameta savus divus kuģus jūlija beigās. Ar citu kuģu palīdzību, kas ieradās Bīčija salā (Phoenix un Breadalbane), visa ekspedīcija atgriezās Anglijā. Anglijā Belčers stājās kara tiesas priekšā, kas bija automātiska procedūra jebkuram kapteinim, kurš bija zaudējis kuģi.

Belčers attaisnots, bet nekad vairs nesaņēma savā pakļautībā kuģus. Interesanti ir ta, ka Resolute patstāvīgi atbrīvojās no ledus un dreifēja līdz Deivisa šaurumam, kur to savāca amerikāņu vaļu mednieks. Amerikas valdība laipni atdeva kuģi Apvienotajai Karalistei, un, kad daudzus gadus vēlāk kuģis tika izjaukts, no tā kokmateriāliem tika izgatavots rakstāmgalds Amerikas prezidentam. Šis tā saucamais Resolute rakstāmgalds, karalienes Viktorijas dāvana, joprojām tiek izmantots Ovālajā kabinetā.

Vēlākā karjeraLabot

Pēc pēdējā aktīvā dienesta Belčers 1867. gadā tika iecelts par Bātas ordeņa bruņinieku komandieri, bet 1872. gadā — par admirāli.

Belčers bija īsi precējies ar Diānu Džolifu, kapteiņa Pītera Heivuda pameitu. Laulība tika izbeigta pēc viņas pieteikuma par laulāto atšķiršanu, jo viņš viņu ir inficējis ar venerisku slimību.

PagodinājumiLabot

Edvarda Belčera vārdā ir nosaukti:

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot