Eduards Smiļģis
Eduards Smiļģis (dzimis 1886. gada 23. novembrī, miris 1966. gada 19. aprīlī) bija latviešu teātra režisors un aktieris. Dibinājis Dailes teātri un bijis tā galvenais režisors no 1920. līdz 1964. gadam. Smiļģa vadītais Dailes teātris iekļauts Latvijas kultūras kanonā.
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1886. gadā Rīgā ierēdņa ģimenē.[1] Tēvs Jānis Smiļģis, māte Hedviga Smiļģe (dzimusi Reinfelde). Ģimenē bija arī brālis un māsa, kuri abi gājuši bojā Pirmā pasaules kara laikā (jaunākais brālis Jānis pazudis bez vēsts, māsa Anna mirusi no spāņu gripas).
1906. gadā beidza mācības Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā.[2] Pēc izglītības bijis inženieris.
1906. gadā E. Smiļģis sāka piedalīties Apollo teātra un Rīgas Latviešu teātra izrādēs. 1912. gadā sāka strādāt Jaunajā Rīgas teātrī.
Pirmā pasaules kara laikā E. Smiļģis atradās bēgļu gaitās. No 1915. līdz 1916. gadam viņš darbojās Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī. 1920. gadā uzņēmās filmā "Psihe". Tēlojis varoņlomas. Tēliem raksturīgs dziļš pārdzīvojums, temperaments.[2] Par E. Smiļģa darbību Padomju Krievijā šajā laikā ir samērā pretrunīga informācija, zināms, ka viņš bijis Ārkārtējās evakuācijas komisijas loceklis Arhangeļskas ostā Krievijas ziemeļos.[3]
Pēc atgriešanās dzimtenē 1920. gadā dibināja Dailes teātri, līdz 1964. gadam bijis tā mākslinieciskais vadītājs un režisors, līdz 1941. gadam arī pats tēloja izrādēs (vairākas savu iestudējumu titullomas). Inscenējumus raksturo monumentalitāte, filozofisks vispārinājums, heroiski romantisks virziens.[2] Bija Kulturālās tuvināšanās biedrības ar SPRS tautām priekšsēdētājs.
Pēc Otrā pasaules kara 1945. gadā kļuva par Latvijas Teātra biedrības biedru. No 1949. līdz 1951. gadam un no 1953. līdz 1962. gadam vadīja to.[2] 1950. gadā sarakstīja grāmatu par Bertu Rūmnieci, publicēja rakstus par teātra mākslu.
Miris 1966. gadā 79 gadu vecumā. Apbedīts Raiņa kapos.
Personīgā dzīve
labot šo sadaļuE. Smiļģa pirmā sieva bija teātra sufliere Berta Āboliņa, laulībā dzimuši divi dēli Eduards un Zigurds (abi dēli gājuši bojā Otrā pasaules kara gados, viens pazudis kaujās pie Maskavas, otrs Vācijā, iespējams, gājis bojā Drēzdenes bombardēšanā). Viņam bija romantiskas attiecības ar vairākām teātra aktrisēm, arī ar Liliju Štengeli un kustību pedagoģi un režisori Felicitu Ertneri, attiecībās dzimusi Anna, kuru E. Smiļģis oficiāli neatzina par savu meitu. Pēc Otrā pasaules kara apprecējās ar Zigrīdu Kalniņu, laulībā dzimuši divi bērni — dēls Jānis un meita Aija.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu1926. gadā Smiļģis saņēma ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1937. gadā — trešās šķiras.
1947. gadā saņēma Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu, bet 1948. gadā — PSRS Tautas skatuves mākslinieka goda nosaukumu.
Saņēmis vairākus PSRS apbalvojumus. 1946. gadā tika apbalvots ar ordeni "Goda Zīme", bet 1947. gadā — ar Ļeņina ordeni un Staļina prēmiju. Saņēmis divus Darba Sarkanā Karoga ordeņus.
Piemiņa
labot šo sadaļu1967. gadā Imants Krenbergs uzņēma dokumentālo filmu "Eduards Smiļģis".[2] 1976. gadā viņa mājā iekārtots Teātra muzejs. 1986. gadā nodibināta Smiļģa balva varoņlomu tēlotājiem un režisoriem.[2] Viņa dzimšanas dienā notiek "Spēlmaņu nakts" balvas pasniegšanas ceremonija.
Inscenējumi Dailes teātrī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Eduards Smiļģis». Letonika.lv. Skatīts: 2015. gada 17. jūnijā.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 Latvijas enciklopēdija. 5. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2009. 254.—255. lpp. ISBN 978-9934-8068-0-3.
- ↑ Andris Bernāts. «Leģendārais Eduards Smiļģis: viņa teātris, kaislības un sievietes».