Edipa cekulainais tamarīns
Edipa cekulainais tamarīns (Saguinus oedipus) ir primātu suga, kas pieder kalitriksu dzimtai.[1] Tas ir viens no vismazākajiem Jaunās pasaules primātiem, kuru raksturo baltais, brīvi krītošais galvas apmatojums. Dzīvo Kolumbijas ziemeļrietumos.
| Edipa cekulainais tamarīns Saguinus oedipus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Primāti (Primates) |
| Apakškārta | Sausdeguna pērtiķi (Haplorrhini) |
| Sīkkārta | Jaunās pasaules pērtiķi (Platyrrhini) |
| Dzimta | Kalitriksi (Callitrichidae) |
| Ģints | Tamarīni (Saguinus) |
| Suga | Edipa cekulainais tamarīns (Saguinus oedipus) |
| Izplatība | |
 | |
 Edipa cekulainais tamarīns Vikikrātuvē | |
Savvaļā suga ir nopietni apdraudēta. Viegli piemērojas dzīvei nebrīvē, un vēl nesen šos dzīvniekus bieži ķēra, lai izmitinātu zooloģiskajos dārzos vai laboratorijās.
Nosaukums
labot šo sadaļuSugu pirmo reizi 1758. gadā aprakstīja Linnejs. Viņa dotais latīniskais nosaukums oedipus nozīmē "piepampušās kājas". Iespējams, ar to zinātnieks norādīja uz šo dzīvnieku garajām un biezi apmatotajām ekstremitātēm. Taču Linnejs sugām bieži bez loģiska pamatojuma piešķīra mitoloģisku varoņu vārdus, un šajā gadījumā tamarīns varēja būt nosaukts Tēbu valdnieka Edipa vārdā.[2]
Edipa tamarīna vāciskais nosaukums ir "Lisztaffe" ("Lista pērtiķis"). Šo nosaukumu dzīvnieks ieguvis, pateicoties ungāru komponistam Ferencam Listam, kas vecumdienās bija pazīstams ar sirmo matu kuplumu.[3]
Apgāda Zvaigzne ABC 2007. un atkārtoti 2014. gadā izdotajā grāmatā "Dzīvnieki. Ilustrēta unikāla enciklopēdija par visas pasaules dzīvniekiem" suga tiek saukta par draisko tamarīnu un pinču.
Izskats
labot šo sadaļu
Ķermeņa un galvas garums 21–26 cm, astes — 33–40 cm. Svars — 300-450 g. Kā citiem dzimtas pārstāvjiem, tā nav piemērota satveršanai. Uz priekšējām un pakaļējām kājām asi, līki nadziņi, kas ļauj pārvietoties pa zariem tikpat veikli kā vāverēm.
Sugai nav raksturīgs dzimumu dimorfisms, tēviņi un mātītes ārēji ir līdzīgi. Apmatojums uz muguras un ķermeņa sānos rūsgani brūns, vietām pelēcīgs. Ķermeņa apakšpuse, krūtis un ekstremitātes baltas. Aste pie pamatnes rūsgani brūna, gals — tumšs. Viena no pazīmēm, kas ļauj atpazīt sugu, ir matu cekuls. Tie kā nelielas krēpes stiepjas no pieres līdz pleciem un izdalās uz pārējā apmatojuma tumšā fona.[3]
Izplatība
labot šo sadaļuSastopams tropu mežos nelielā teritorijā Kolumbijas ziemeļrietumos. Mitinās no tropu lietus mežiem areāla dienvidos līdz tropu sausajiem mežiem areāla ziemeļos.[4]
Dzīvesveids
labot šo sadaļuLielāko laika daļu pavada koku lapotnē. Dzīvo ģimeņu baros, kuros var būt no 3 līdz 13 indivīdiem. Šāda bara apdzīvotā platība ir no septiņiem līdz desmit hektāriem. Pērtiķi visu laiku ar smaržu iezīmē savu teritoriju un, pārklājoties dažādu baru teritorijām, notiek ļoti niknas savstarpējās cīņas.
Aktīvi dienas gaišajā laikā. Pusdienlaikā tie parasti uz brīdi atpūšas, aprūpē savu kažoku vai sēž un sildās. Nereti vakarā vairāki dzīvnieki piekļaujas cits citam un guļ, asti apvijuši ap ķermeni vai izstiepuši, lai noturētu līdzsvaru uz zara. Mazuļi nakti pavada, piekļāvušies pie vecāku muguras. Līdz pat rīta gaismai viss bars guļ ciešā miegā.[5]
Tamarīnu balsis atgādina dažādus treļļus un čivināšanu.
Barība
labot šo sadaļu.jpg)
Visēdājs, pārtiek gan no augu, gan dzīvnieku izcelsmes barības — augļiem, ziediem, pumpuriem, koku sulas, kukaiņiem, ķirzakām, maziem grauzējiem, putnu olām.[5] Koku sulu iegūst, apskrubinot vai apgraužot koku zarus. Edipa ķermenis ir ļoti viegls, tādēļ dzīvnieks var ātri nokļūt līdz vistievākajiem zariem, kas citiem pērtiķiem ir nepieejami.
Šķidrumu iegūst no nektāra un augļiem vai ar pirkstiem notrauc rasu no lapām, vai mērcē ķepas ūdenī un pēc tam tās aplaiza.
Vairošanās
labot šo sadaļuLakstošanās laikā tēviņš iztaisnojies nostājas mātītes priekšā un izrāda savas skaistās krēpes un balto vēderu. Lai iepatiktos mātītei, viņš riņķo un dejo ap to, purina krēpes un un ar mēli maigi tai pieskaras. Tamarīnu mātīte nereti pārojas ar vairākiem tēviņiem, tomēr tai ir viens pastāvīgs partneris, no kura mātīte nikni padzen visas konkurentes. Pēc pārošanās partneri viens otram apkopj kažoku.
Tamarīnu grūtniecība ilgst aptuveni 140 dienas, un pārsvarā dzimst dvīņi. Mazie tamarīni nāk pasaulē ar atvērtām acīm, tos klāj maigs apmatojums, bet uz galvas jau ir redzamas pirmās krēpes. Aktīvu līdzdalību pēcnācēju audzināšanā uzņemas arī tēvs un citi bara locekļi. Šāda savstarpēja mazuļu audzināšana ir unikāla starp primātiem un raksturīga gandrīz visiem kalitriksu dzimtas pārstāvjiem. Tēviņš tos aplaiza, nēsā uz muguras un atdod mātītei tikai barošanas laikā.[5] Pēc aptuveni astoņpadsmit dienām mazie tamarīni uz brīdi jau pamet tēvu un sāk kāpelēt pa zariem. Tie ir ļoti ziņkārīgi un aizrautīgi pēta apkārtni. Pilnībā pastāvīgi kļūst pēc diviem mēnešiem.
Apdraudējums
labot šo sadaļuSavvaļā dzīvo ap 6000[4] Edipa tamarīnu, un starp 2008. un 2010. gadu šī suga bija iekļauta pasaules 25 apdraudētāko primātu sarakstā.[6] Tamarīnus apdraud mežu izciršana un dzīvnieku tirgotāji, kas šos dzīvniekus pārdeva audzētājiem un laboratorijām. Pērtiķu dabiskā vide ir sarukusi līdz 5 % no sākotnējās platības. Sarkanajā grāmatā tā ierindota kritiski apdraudēto sugu sarakstā.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Wilson & Reeder's. Mammal Species of the World
- ↑ Bo Beolens, Michael Watkins, Michael Grayson. The Eponym Dictionary of Mammals. JHU Press, 2009. 296. lpp. ISBN 978-0-8018-9533-3.
- ↑ 3,0 3,1 Primate Info Net National Primate Research Center, University of Wisconsin — Madison
- ↑ 4,0 4,1 4,2 Saguinus oedipus, Sarkanā grāmata
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Wildscreen Arkive[novecojusi saite]
- ↑ Russell A. Mittermeier, Janette Wallis, Anthony B. Rylands, Jörg U. Ganzhorn, John F. Oates, Elizabeth A. Williamson, Erwin Palacios, Eckhard W. Heymann, M. Cecilia M. Kierulff, Long Youngcheng, Jatna Supriatha, Christian Roos, Sally Walker, Liliana Cortés-Ortiz, Christoph Schwitzer "Primates in Peril: The World's 25 Most Endangered Primates 2008-2010" IUCN/SSC Primate Specialist Group (PSG), International Primatologival Society (IPS), Conservation International (CI). lpp. 1—92. ISBN 978-19-3415-134-1