Eiropas Sociālais fonds

Eiropas sociālais fonds (ESF) ir galvenais ES finanšu instruments nodarbinātības veicināšanai dalībvalstīs, kā arī ekonomikas un sociālās kohēzijas sekmēšanai. ESF izdevumi veido aptuveni 10% no ES kopējā budžeta.

ESF ir viens no ES struktūrfondiem, kas izveidoti, lai uzlabotu sociālo kohēziju un ekonomisko labklājību visos ES reģionos. Struktūrfondi ir finanšu pārdales instruments, kas atbalsta kohēziju Eiropā, novirzot ieguldījumus uz mazāk attīstītajiem reģioniem. ESF īpašais mērķis ir vairāk un labāku darba vietu radīšana ES, kas tiek īstenots, līdzfinansējot tādus nacionālos, reģionālos un vietējā mēroga projektus, kuru mērķis ir veicināt nodarbinātības līmeņa celšanos, uzlabot darbavietu kvalitāti un sekmēt dalībvalstu un to reģionu darba tirgu iekļautību.

Vēsture

Eiropas Sociālā fonda dibināšana bija paredzēta 1957. gadā noslēgtajā Romas līgumā; tas ir pirmais struktūrfonds. Lai gan ESF mērķis vienmēr ir bijis sasniegt pēc iespējas augstāku nodarbinātības līmeni, gadu gaitā ESF ir spējis piemēroties un pievērsties problēmām, kas ir aktuālas attiecīgajā laika posmā. Pirmajos pēckara gados ESF galvenais uzdevums bija vadīt darba ņēmēju migrācijas procesu Eiropā; vēlāk tā darbība tika paplašināta, risinot problēmas, kas saistītas ar jauniešu un mazkvalificētu personu bezdarbu. Pašreizējā finansēšanas periodā, t.i., laika posmā no 2007.-2013. gadam, ESF mērķis ir ne tikai sniegt atbalstu personām, kurām ir īpašas grūtības iekļauties darba tirgū, piemēram, sievietēm, jauniešiem, vecākiem darbiniekiem, migrantiem un invalīdiem, bet arī palīdzēt uzņēmumiem un darbiniekiem piemēroties pārmaiņām. ESF īsteno šo mērķi, atbalstot jauninājumus darba vietā, darbinieku mūžizglītību un mobilitāti.

ESF loma ES politikā un stratēģijās

Visaptveroša ES stratēģija ir Lisabonas programma, kuras mērķis ir līdz 2010. gadam padarīt Eiropu par dinamiskāko un konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kura spētu nodrošināt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, radīt vairāk un labākas darba vietas, panākt lielāku sociālo kohēziju un cieņu pret vidi. Lisabonas programmas mērķi ir ESF prioritāšu pamats. Daudzi ES finanšu un politikas instrumenti darbojas, lai sekmētu Lisabonas programmas īstenošanu. Kohēzijas politikas mērķis ir mazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības starp ES dalībvalstīm un reģioniem. Lai to īstenotu, tiek izmantoti ES budžeta finanšu resursi (struktūrfondi), tai skaitā ESF, mazāk attīstītu reģionu ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanai.

Daudzi ES finanšu un politikas instrumenti darbojas, lai sekmētu Lisabonas programmas īstenošanu. Kohēzijas politikas mērķis ir mazināt ekonomiskās un sociālās atšķirības starp ES dalībvalstīm un reģioniem. Lai to īstenotu, tiek izmantoti ES budžeta finanšu resursi (struktūrfondi), tai skaitā ESF, mazāk attīstītu reģionu ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanai.

Globalizācija un problēmas, kas saistītas ar sabiedrības novecošanu, rada nepieciešamību palielināt konkurētspēju un nodarbinātību. Eiropas nodarbinātības stratēģija nodrošina koordinācijas pamatu ES dalībvalstīm, lai tās varētu vienoties par kopējām prioritātēm un mērķiem nodarbinātības jomā. Pēc tam šīs kopīgās prioritātes tiek iekļautas katras dalībvalsts sagatavotajās Nodarbinātības pamatnostādnēs un Nacionālajās reformu programmās. Dalībvalstis izmanto ESF finansējumu, lai īstenotu nacionālo reformu programmu un valsts stratēģisko ietvardokumentu (NSRF), kas nosaka dalībvalsts galvenās prioritātes saņemto ES struktūrfondu līdzekļu izmantošanā.

Eiropas Sociālajai programmai ir zināma loma, nosakot ESF līdzekļu izmantošanas prioritātes. Sociālā programma tiecas mainīt “Eiropas sociālo modeli”, modernizējot darba tirgus un sociālās aizsardzības sistēmas, lai iespējas, ko piedāvā starptautiskā konkurence, tehnikas attīstība un sabiedrības struktūras maiņa, būtu izdevīgas gan darba ņēmējiem, gan uzņēmējiem, vienlaikus rūpējoties par sociāli neaizsargātajiem sabiedrības locekļiem. Turklāt “elastdrošības” koncepcija veicina esošās ESF iniciatīvas. Elastdrošību varētu definēt kā politikas stratēģiju, kuras mērķis no vienas puses ir veicināt darba tirgus elastīgumu, bet no otras puses uzlabot nodarbinātības drošību un ienākumu drošību. Termins elastdrošība ietver jaunu pieeju nodarbinātībai, tai skaitā modeli “nodarbinātība uz mūžu”, nevis pagātnes modeli “darba vieta uz mūžu”. Tas mudinātu darba ņēmējus uzņemties atbildību par savu darba dzīvi, visu mūžu piedaloties apmācībās, piemērojoties pārmaiņām un esot mobiliem.

ESF stratēģijas noteikšana

ESF pārvalda, balstoties uz septiņu gadu plānošanas ciklu. Sarunās par ESF stratēģiju un budžetu piedalās ES dalībvalstis, Eiropas Parlaments un ES Komisija. Stratēģija nosaka ESF finansējuma mērķus, kuru realizēšanai daļēji vai pilnīgi tiek piesaistīti citi struktūrfondi. Pašreizējā ESF finansējuma cikla mērķi ir šādi.

1. Reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķis: uzlabot reģionālo konkurētspēju, nodarbinātību un pievilcīgumu investīciju piesaistei.
2. Konverģences mērķis: veicināt izaugsmi un nodarbinātību mazāk attīstītajos reģionos. Šim mērķim piešķir vairāk nekā 80% no ESF kopējā finansējuma.

Stratēģija nosaka skaidras “prioritāšu asis” — darbības, kuras jāveic noteikto mērķu sasniegšanai un kuras ir piemērotas finansēšanai.

Kā tiek piešķirti ESF līdzekļi

ESF finansējuma līmenis dažādos reģionos atšķiras, tas atkarīgs no konkrētā reģiona nosacītā labklājības līmeņa. ES reģioni pēc to piemērotības finansējumam tiek iedalīti četrās kategorijās, pamatojoties uz reģionālo IKP uz iedzīvotāju salīdzinājumā ar ES vidējo IKP uz iedzīvotāju (25 vai 15 ES dalībvalstīs), un finansējums tiek sadalīts divu ESF finansējuma mērķu īstenošanai.

Konverģences mērķis aptver:

1. konverģences reģionus: ja IKP uz iedzīvotāju nepārsniedz 75% no ES -25 vidējā rādītāja;
2. reģionus, kuros atbalsts pakāpeniski tiek izbeigts: ja IKP uz iedzīvotāju ir lielāks par 75% no ES-25 vidējā rādītāja, bet nepārsniedz 75% no ES-15 vidējā rādītāja.

Reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķis aptver:

1. reģionus, kuros atbalsts pakāpeniski tiek uzsākts: reģioni, kur IKP uz iedzīvotāju nepārsniedz 75% no ES-15 vidējā rādītāja (laika periodā no 2000. līdz 2006. gadam), bet pārsniedz 75% no ES-15 vidējā rādītāja (laika periodā no 2007. līdz 2013. gadam);
2. konkurētspējas un nodarbinātības veicināšanu reģionos: attiecas uz visiem pārējiem ES reģioniem.

Konverģences reģionos ESF projektu līdzfinansējums var sasniegt 85% no kopējām izmaksām. Reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības reģionos parasti tas veido 50% no kopējām izmaksām. Dalībvalstīs un reģionos, kuros labklājības līmenis ir augstāks, ESF finansējums papildina jau esošās nacionālās nodarbinātības iniciatīvas; dalībvalstīs, kurās labklājības līmenis ir zemāks, ESF finansējums var būt galvenais nodarbinātības veicināšanas iniciatīvu finansējuma avots. Reģioni, kas tiesīgi saņemt atbalstu pašreizējā ESF plānošanas posmā (2007.-2013. gads), redzami kartē.

Kā ESF tiek īstenots

Stratēģiju nosaka ES līmenī, bet par ESF līdzekļu izmantošanu ir atbildīgas ES dalībvalstis un reģioni. Kad ir apstiprināta stratēģija un iedalīts budžets, plānošanā izmanto kopīgu pieeju. Dalībvalstis un to reģioni kopā ar Eiropas Komisiju plāno septiņu gadu darbības programmas. Šajās darbības programmās izklāstīts, kādas darbības jomas saņems finansējumu, un tās var būt gan ģeogrāfiskas, gan tematiskas. Dalībvalstis ieceļ valsts ESF vadošās iestādes, kuras ir atbildīgas par projektu atlasi, līdzekļu izmaksu un projektu norises un rezultātu novērtēšanu. Tās ieceļ arī sertifikācijas un revīzijas iestādes, lai uzraudzītu un nodrošinātu līdzekļu izlietojuma atbilstību ESF nosacījumiem.

ESF projekti

ESF īsteno ar projektu palīdzību, kurus iesniedz un īsteno dažādas sabiedriskā vai privātā sektora organizācijas. Tās ir valsts, reģionālās un vietējās iestādes, izglītības un apmācības institūcijas, nevalstiskās organizācijas (NVO) un brīvprātīgo sektors, kā arī sociālie partneri, piemēram, arodbiedrības un uzņēmumu padomes, nozares un profesionālās asociācijas un atsevišķi uzņēmumi.

ESF projektu finansējuma saņēmēji ir dažādi, piemēram, atsevišķi darbinieki, cilvēku grupas, nozare, arodbiedrības, valsts pārvaldes iestādes vai atsevišķi uzņēmumi. Īpaša mērķauditorija ir tādu sociāli neaizsargātu personu grupas, kurām ir īpašas grūtības atrast darbu vai to turpināt, piemēram, ilgstošie bezdarbnieki un sievietes. Aprēķināts, ka, piedaloties ESF projektos, palīdzība sniegta vairāk nekā 9 miljoniem personu no sociāli neaizsargātām grupām — skatīt 1. diagrammu.

Eiropas Sociālā fonda darbība no 2007. līdz 2013. gadam

Pašreizējais ESF plānošanas cikls ilgst no 2007. līdz 2013. gadam, un tā pamatprincips ir “ieguldīšana cilvēkos”. Šajā periodā nodarbinātības veicināšanas projektos tiks ieguldīti aptuveni 75 miljardi eiro, t.i., gandrīz 10% no ES budžeta. Finansējums paredzēts sešām noteiktām prioritārām jomām:

1. cilvēkkapitāla uzlabošana (34% no kopējā finansējuma),
2. nodarbinātības pieejamības un ilgtspējas veicināšana (30%),
3. darbinieku, uzņēmumu un uzņēmēju piemērošanās spēju vairošana (18%),
4. sociāli neaizsargātu personu sociālā iekļaušana (14%),
5. iestāžu rīcībspējas stiprināšana valsts, reģionālā un vietējā līmenī (3%),
6. mobilizācija tādās jomās kā nodarbinātība un iekļaušana (1%).

Katrā reģionā līdzekļu sadalījums atšķirsies atkarībā no vietējām un reģionālajām prioritātēm. Visas sešas prioritātes jāņem vērā, īstenojot gan konverģences, gan arī reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķus; tomēr konverģences reģionos uzsvars galvenokārt likts uz “cilvēkkapitāla uzlabošanas” prioritāti.

ESF līdzekļu izlietojums pa dalībvalstīm no 2007. līdz 2013. gadam redzams 2. diagrammā.

ESF raksturīgais pārdales princips redzams 3. diagrammā, kurā attēlots tēriņu apmērs uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs.

Papildu informācija

1. ESF brošūra: šī brošūra, kura ir izdota 2007. gadā, sniedz pamatinformāciju par Eiropas Sociālā fonda mērķiem, tā loģisko pamatu un darbības principiem. Tā ir pieejama 23 ES valodās.
2. Statistikas faktu lapa: piedāvā pārskatu par Eiropas Sociālā fonda plānotajām darbībām laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam, brošūrā norādīti galvenie fakti un skaitļi, kas attiecas uz programmu.
3. Jubilejas izdevums, kas veltīts ESF piecdesmitgadei: par godu Eiropas Sociālā fonda 50. gadadienai Komisija izdeva ilustrētu grāmatu, kurā atspoguļota ESF darbība piecdesmit gadu laikā.
4. ESF 2007.-2013.gada atbalsttiesīgo reģionu karte: šajā kartē redzami jaunie reģioni, kas ir tiesīgi saņemt ESF atbalstu plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam.
5. ESF veiksmes stāsti: vairāk kā 70 veiksmes stāsti, kas parāda, kā visā Eiropā ESF projekti palīdzējuši cilvēkiem uzlabot darba dzīvi.
6. ES tiesību akts par ESF: 2006. gada 5. jūlija Regula (EK) Nr. 1081/2006 par Eiropas Sociālo fondu.

Ārējās saites

• Eiropas Komisija, par nodarbinātības jautājumiem atbildīgās ES iestādes — Nodarbinātības, sociālo jautājumu un vienlīdzīgu iespēju ģenerāldirektorāta — tīmekļa vietne.
• Eiropas Sociālā fonda tīmekļa vietne Eiropas Komisijas Europa interneta portālā.