Eļļas glezniecība
Eļļas glezniecība ir glezniecības tehnika, kurā par krāsu pigmentu saistvielu izmanto linu, riekstu, magoņu un citu eļļu. Glezno uz gruntēta audekla, kartona, papīra, pergamenta vai vara plāksnes. Eiropā eļļas glezniecību sāka plaši izmantot no 15. gadsimta pirmās puses.[1]
Atteikšanās no līmes krāsu un temperas tehnikām par labu eļļas glezniecībai notika vienlaikus ar pāreju no koka dēļa uz audeklu. Flandrijas mākslinieki brāļi Jans un Huberts van Eiki, vēl gleznojot uz koka pamatnes, 15. gadsimta 30. gados pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu, kas pavēra lielas iespējas. Brāļu van Eiku gleznošanas veids, par pigmentu saistvielu izmantojot eļļu, kurai tika pievienota arī kāda ēteriskā eļļa vai sveķi, ļāva izstrādāt smalkas detaļas, ko krāsu masas blīvums līdz tam bija liedzis.
Eļļas saistvielas izmantošana dod iespēju krāsu klāt vairākos slāņos, noslēpt vai mainīt jau uzklātās krāsas. Izmantojot eļļas saistvielu, iegūstami izsmalcināti toņi, kurus var jaukt tieši uz paletes. Ļoti plānas, caurspīdīgas krāsas kārtiņa tiek saukta par lazējumu. Ar lazējumu iespējams izmainīt krāsas toni, tas ļauj atveidot miesas krāsas nianses vai klusināt fonu. Pat ja glezna nav pārklāta ar laku, pigmentam pievienotā eļļa darba virsmu padara spīdīgu, ar ko tas atšķiras no līmes krāsām darinātām gleznām. Šīs īpašības raksturīgas Van Eiku laikmeta eļļas darbiem, kuri vēl tika gleznoti uz koka.
Pārejot uz audeklu, radās iespējas panākt citus efektus, ko izmēģināja Venēcijas gleznotāji Ticiāns un it sevišķi Tintoreto savas darbības pēdējos gados. Gleznojot ar maz atšķaidītām eļļas krāsām, tās aizķeras aiz pamatnes negludumiem. Atkarībā no tā, cik daudz krāsas gleznotājs klāj uz audekla, tiek iegūti lielāki vai mazāki krāsu masas izciļņi un iedobumi, kas veido gaismēnu spēli. Pīters Pauls Rubenss un Rembrants 17. gadsimtā labprāt klāja biezus krāsu slāņus, bet Vermēns un Pusēns palika uzticīgi izteikti plānam gleznojumam. 19. gadsimtā leknus krāsu slāņus un triepienus veidoja Kurbē un impresionisti, 20. gadsimtā Francijas gleznotāji Olivjē Debrē, Žans Dibifē, Žans Fortjē, un Ežēns Leruā, Villems de Kūnings no ASV. Kā Latvijas gleznotāji minami Jānis Pauļuks, Indulis Zariņš, kuri gleznoja ļoti pastozi, respektīvi, biezi klājot krāsas. Maija Tabaka arī glezno ļoti pastozi, dažos viņas darbos ir ļoti izteikts reljefs. Gleznotājs Eduards Grūbe 1970. gados gleznoja pat tieši ar špakteļlāpstiņu.
Pigmenti
labot šo sadaļuGlezniecībā jāņem vērā gleznā izmantoto pigmentu sastāvs, neatkarīgi no tehnikas. Pirmsākumos krāsa tika pagatavota no dabīgām vielām, tās žāvējot vai apdedzinot un parasti saberžot. 14. gadsimta beigās Itālijas gleznotājs Čennīno Čennīni grāmatā par mākslu (Illibro dell’arte) ir nosaucis divdesmit krāsas, tātad krāsu skaits bija neliels, taču, laikam ritot, šis skaitlis pamazām pieauga, līdz 19. gadsimta 50. gadu vidū, pateicoties organiskās ķīmijas sasniegumiem, mākslinieku rīcībā bija nonākusi bagātīga mākslīgu pigmentu gamma.
Gatavu krāsu iepakojums alvas tūbiņās, pirmās no kurām tika izgatavotas Lielbritānijā 1840. gadā, bija ļoti nozīmīgs apvērsums, jo zuda nepieciešamība jau gatavu krāsu transportēšanu neparocīgos pūšļos un atbrīvoja māksliniekus no pigmentu sagatavošanas to izmantošanas brīdī, bez tam tūbiņas ļāva gleznotājam doties studijās ārpus darbnīcas.
Pēc tūbiņu izgudrošanas gleznotāji var nodoties motīva vērojumam un uzgleznot darbu pilnībā uz vietas, līdzi paņemot nelielu kasti ar visu nepieciešamo, nevis kā iepriekš, kad nācās samierināties ar zīmētām skicēm vai akvareļiem, pēc kuriem vēlāk bija jāglezno darbnīcā. No šī aspekta raugoties, impresionistu glezniecība ir pilnībā atkarīga no rūpnieciski izgatavotām krāsu tūbiņām.
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Eļļas glezniecība |