Dievs (baltu mitoloģija)

(Pāradresēts no Dieviņš)

Dievs (latgaliešu: Dīvs, lietuviešu: Dievas, prūšu: Deywss, jātvingu: Deivas — 'debesis'[1]) jeb Dieviņš ir viena no senākajām un svarīgākajām mitoloģiskajām būtnēm latviešu un visā baltu mitoloģijā.

Ozolkoka skulptūra „Dievs” Lielvārdes parkā

Dievs pasakās un teikās

labot šo sadaļu

Pasakās un teikās Dievs parasti attēlots sacensībā ar Velnu. Dievs parasti attēlots kā attapīgs, savukārt Velns — vientiesīgs. Vēlākajos laikos (dzimtbūšanas periodā) sacerētajās pasakās velns iegūst pārcilvēcisku spēku (sprauž matos ecēšas) un ir muižkungs vai vagars, savukārt Dievs ir apspiesto un nelaimīgo aizgādnis, kas parādās veca vecīša un ceļavīra izskatā. Tādā izskatā viņš lūdz kādu pakalpojumu un tie, kas pret viņu ir laipni, saņem dāsnu atalgojumu.

Dievs latvju dainās

labot šo sadaļu

Dainās Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots („Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš.”).[2] Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu (formula „Nedod Dievs, nedod Laima”). Dažkārt Laimu aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti.

Dievs dod man ganôs iet,
Ne sēdèt istabâ;
Dievs dod man rasu braukt,
Ne slaucìt asariņas.
744-1

Ļaudis ēda, ļaudis dzēra,
Dievs aiz loga klausījàs;
Dievs aiz loga klausījàs,
Vaj Dieviņu pieminēja.
1440-3

Es redzēju melnu odzi
Vidû gaisu zvērojam.
Sargi, Dievs, vairi, Dievs,
Mazu bērnu māmulīti.
3361-1

Nedod, Dievs, staigna purva
Bridējam kumeļam;
Nedod, Dievs, sliktu ļaužu
Labajam bāreņam.
5159

Dievs man deva, Dievs man deva,
Dievs rokâ neiedeva,
Dievs rokâ neiedeva,
Iekam pate nepelnīju.
6854

Ļaudis manim ļaunu vēl,
Dievs man ļauna nevēleja;
Cik man ļaudis ļauna vēl,
Tik man Dievs palīdzeja.
9112

Ne to dienu Dievs sodija,
Kad otram ļaunu vēl,
Soda Dievs mūžiņâi,
Soda mūža galiņâi.
9120

Ēst manim gružu maizi,
Iekam Dievs tīru deva;
Dzīvot man slimu mūžu,
Iekam Dievs labu deva.
9177

Manubēd Dievs ar Laimu
Iet lielâ ienaidâ:
Dievs man lika vieglu mūžu,
Laima liedz raudādama.
9242

Dievs nedeva vītolam
Baltus ziedus noziedēt;
Dievs nedeva nelietim
Noņemt manu vaiņadziņu.
10390-1

Sargà, Dievs, glabà, Dievs,
Manu mazu ganībiņu,
Rītâ agri izdzenot,
Vakarâ sadzenot.
28863

Šovakar Dievs gāja
Pa mūsu lauku,
Zāliņu mīdams,
Vārpiņas celdams.
32559-5

Pamazam es dzīvoju,
Pamazam Dievs palīdz;
Pamazam iesakūlu
Pelekâ naudiņâ.
34280-1

  1. «Citāti par Dievu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 15. februārī. Skatīts: 2011. gada 28. jūnijā.
  2. Dainu Skapis. Latvju dainas, tautasdziesmas, dziesmas