Džohars Dudajevs
Džohars Dudajevs (čečenu: Дуди Муса кант Джохар; krievu: Джохар Мусаевич Дудаев; 1944. gada 15. februāris[1] — 1996. gada 21. aprīlis) bija čečenu sabiedriskais un politiskais darbinieks. Deviņdesmito gadu sākumā vadīja čečenu bruņoto kustību, kas cīnījās par neatkarīgas valsts izveidi, pirmais Ičkērijas Čečenu Republikas prezidents. Dienestā Padomju armijā sasniedzis ģenerālmajora pakāpi, vienīgais čečens, kurš ieguvis tik augstu pakāpi Padomju armijā.
| Džohars Dudajevs Дуди Муса кант Джохар Джохар Мусаевич Дудаев | |
|---|---|
 | |
| 1. Ičkērijas Čečenu Republikas prezidents | |
|
Amatā 1991. gada 27. oktobris — 1996. gada 21. aprīlis | |
| Viceprezidents (i) | Zelimhans Jandarbijevs |
| Priekštecis | nav |
| Pēctecis | Zelimhans Jandarbijevs (p.i.) |
| 1. Ičkērijas Čečenu Republikas premjerministrs | |
|
Amatā 1991. gada 9. novembris — 1996. gada 21. aprīlis | |
| Priekštecis | nav |
| Pēctecis | Zelimhans Jandarbijevs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1944. gada 15. februāris Jalhoroja, Č.-I. APSR, PSRS (Galančožas rajons, Čečenija,  Krievija) |
| Miršanas dati |
1996. gada 21. aprīlis Gehiču, Urusmartanas rajons, Čečenija, Krievija |
| Tautība | Čečens |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Alla Dudajeva |
| Profesija | Kara lidotājs |
| Augstskola | Tambovas augstākā kara lidotāju skola |
| Reliģija | Sunnītu islāms |
| Paraksts |
 |
Biogrāfija
labot šo sadaļuDžohars Dudajevs dzimis 1944. gada 15. februārī Čečenijas-Ingušijas APSR kā septītais bērns ģimenē. Viņam bija deviņi brāļi un viena māsa. Astoņas dienas pēc viņa dzimšanas ģimeni deportēja uz Kazahijas PSR līdzīgi daudziem tūkstošiem citu čečenu un ingušu ģimenēm.
1957. gadā Dudajevs kopā ar ģimeni atgriezās dzimtenē un apmetās Groznijā. Dudajevs 1959. gadā pabeidza Groznijas 45. vidusskolu. Pēc tam viņš strādāja par elektriķi un paralēli tam mācījās vakarskolā. 1960. gadā Dudajevs iestājās Vladikaukāzas valsts universitātē, kurā gadu bija klausītājs sagatavošanās kursos. Pēc tam iestājās Tambovas kara lidotāju skolā, kur mācījās no 1962. līdz 1966. gadam, iegūstot lidotāja-inženiera specialitāti. 1968. gadā Dudajevs iestājās Padomju Savienības komunistiskajā partijā.
Militārā karjera Padomju armijā
labot šo sadaļuPadomju armijā dienēja no 1962. līdz 1991. gadam. Dienesta laikā ieņēma gan komandējoša, gan administratīva rakstura amatus.
- 1962. gadā Dudajevs dienēja 52. smago bumbvedēju instruktoru pulkā Kalugas apgabalā. Bija lidmašīnas komandiera palīgs.
- No 1971. līdz 1974. gadam mācījās Gagarina vārdā nosauktajā kara aviācijas akadēmijā.
- 1970. gadā uzsāka dienestu 1225. smago bumbvedēju aviācijas pulkā Irkutskas apgabalā, kur vēlāk ieņēma pulka komandiera vietnieka amatu (1976-1978). No 1978. līdz 1979. gadam bija štāba priekšnieks, bet no 1979. līdz 1980. gadam vienības komandieris. Pulka komandieris no 1980. līdz 1982. gadam.
- 1982. gadā kļuva par štāba komandieri 30. aviācijas armijas 31. smago bumbvedēju divīzijā, bet 1985. gadā par štāba priekšnieka 13. smago bumbvedēju gvardes divīzijā līdz 1987. gadam (Poltava).
- No 1986. līdz 1987. gadam karoja Afganistānas karā, kur sākumā piedalījās bombardēšanas plānu izstrādē, bet vēlāk piedalījās Afganistānas rietumu rajonu bombardēšanā. Pats Dudajevs gan šo faktu noliedza.[2]
- No 1987. līdz 1991. gadam dienēja Baltijas kara apgabalā, kur komandēja 326. stratēģisko bumbvedēju divīziju, kas bāzējās Tartu, līdztekus izpildot arī garnizona komandanta pienākumus. Šeit 1989. gadā saņēma arī ģenerālmajora pakāpi.
- Uzstājoties Igaunijas radio pēc 1991. gada janvāra notikumiem Viļņā paziņoja, ka neļaus Padomju Armijai izmantot Baltijas gaisa telpu.[3]
Politiskā darbība
labot šo sadaļu1990. gada 23. novembrī, atsaucoties uz uzaicinājumu, viņš ieradās Groznijā, kur piedalījās I Čečenu nacionālajā sanāksmē. 25. novembrī tika ievēlēta tās izpildkomiteja, kurā iekļuva arī Dudajevs. 27. novembrī tika pieņemta deklarācija par Čečenijas Republikas dibināšanu.
1991. gadā no dienesta atvaļinātais Džohars Dudajevs pieņēma uzaicinājumu atgriezties dzimtenē un kļūt par strauji augošās tautas kustības līderi. 9. jūnijā viņu ievēlēja par Čečenu tautas kongresa izpildkomitejas vadītāju. Šajā laikā notika Dudajeva konsultācijas ar Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa līderiem un viņš sāka jaunu varas orgānu veidošanās paralēli jau pastāvošajiem Čečenijas-Ingušijas APSR varas orgāniem.[4]
Tā paša gada septembrī vadīja mītiņu, kurā tika pieprasīta Čečenijas-Ingušijas APSR Augstākās Padomes atlaišana. Par pamatu tam bija tās atbalsts Augusta pučam. 5. septembrī Augstākā Padome tika padzīta, respektīvi, atlaista.
1991. gada 1. oktobrī PSRS Augstākā Padome sadalīja Čečenijas-Ingušijas APSR Čečenijas un Ingušijas republikās, bet reizē ar to netika noteiktas jauno teritoriālo vienību robežas, kas noveda pie vairākiem konfliktiem, tostarp ar ieroču pielietošanu.
27. oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu. Viņa pirmais dekrēts pasludināja Ičkerijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas, tomēr šo rīcību neatzina ne Krievija, ne arī kāda cita pasaules valsts. 7. novembrī Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pasludināja ārkārtas stāvokli Čečenijā. Kā atbildi šai rīcībai Dudajevs izsludināja Čečenijā kara stāvokli. Jeļcina lēmumu par ārkārtas stāvokli tomēr neapstiprināja Krievijas Augstākā padome, jo tajā vairākumā bija opozīcija pret Jeļcinu. Šī rīcība faktiski deva atbalstu čečeniem.
1992. gada 3. martā Dudajevs izteicās, ka ir gatavs sēsties pie sarunu galda ar Krievijas amatpersonām, ja vien tās atzīs Čečenijas neatkarību, tomēr nekādas sarunas nenotika. Pēc deviņām dienām tika pieņemta Čečenijas konstitūcija, kurā tika pasludināta Čečenijas neatkarība. Nesaskaroties ar pretestību, tika ieņemti Krievijas garnizoni Čečenijas teritorijā.
1993. gada 17. aprīlī Dudajevs atlaida Čečenijas parlamentu, valdību, konstitucionālo tiesu un vietējās pašvaldības. Valstī tika ieviesta tieša prezidenta vara un arī komandantstunda. No 1994. gada decembra līdz pat savai nāvei vadīja bruņoto cīņu pret Krievijas intervenci Čečenijā (Pirmais Čečenijas karš).
Bojāeja
labot šo sadaļuJau kopš Pirmā Čečenijas kara sākuma Krievijas specdienesti aktīvi meklēja iespējas nogalināt Džoharu Dudajevu. Pret viņu tika vērsti trīs neveiksmīgi atentāta mēģinājumi, tomēr 1996. gada 21. aprīlī Krievijas specdienesti fiksēja Dudajeva atrašanās vietu pēc viņa satelīttelefona signāla. Viņš atradās kādā ciematā netālu no Groznijas. Gaisā tika pacelti iznīcinātāji, kas līdz noteiktām koordinātēm nogādāja raķetes, kuras tiešā trāpījumā iznīcināja Dudajeva mītni un viņu pašu.
Kritika
labot šo sadaļuLai arī talantīgs karavadonis, Dž. Dudajevs izrādījās nepieredzējis un neveiksmīgs civilais valsts vadītājs. Viņa varas laikā republikas ekonomika piedzīvoja spēcīgu lejupslīdi un pat, saskaņā ar atsevišķām Krievijas analītiķu atziņām, Čečenija esot bijusi pārvērtusies par "kriminālo paradīzi". Ičkerijas nečečenu iedzīvotāji lielā vairumā emigrēja no valsts etnisku nesaskaņu un nelabvēlīgās kriminālās situācijas dēļ kopumā ar valdības vienaldzību.[5] Čečenus kriminālās aktivitātes pieaugums tik ļoti neskāra, jo viņi ir tradicionāli apvienoti teipos (kaut kas līdzīgs dzimtām), kuru pārstāvji nodrošināja savstarpēju atbalstu. Krievijas varas iestādes un prese vairākkārt apsūdzēja Čečeniju krievu un citu minoritāšu genocīdā.[6] 1993. gadā Čečenu parlaments mēģināja organizēt referendumu par uzticēšanos Dudajevam, pamatojot to ar prezidenta nespēju konsolidēt čečenus pēc neatkarības iegūšanas. Atbildot uz to, Dudajevs atlaida parlamentu un citas varas iestādes, nodibinot vienpersoniskas varas režīmu. Kopš 1994. gada vasaras sākuma bruņotas Čečenijas opozīcijas grupas, kuras esot militāri un finansiāli atbalstījusi Krievija, uzsāka regulārus, bet neveiksmīgus mēģinājumus gāzt Dudajevu vardarbības ceļā.[nepieciešama atsauce]
Piezīmes un atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Pēc citiem datiem iespējams, ka dzimis 23. februārī.
- ↑ Алла Дудаева: Литвиненко представлялся Волковым Arhivēts 2011. gada 7. augustā, Wayback Machine vietnē. (krieviski)
- ↑ Благородство Дудаева спасло Ельцина от КГБ, а прибалтийские страны – от Горбачева 14.02.2014
- ↑ Dzintris Kolāts Andris Pauls-Pāvuls: Par Latvijas neatkarību balsoja 36 VDK aģenti — aprinkis.lv 23.01.2018.
- ↑ Refugees and Diaspora. Chechnya Advocacy Network Arhivēts 2014. gada 15. jūnijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
- ↑ Itar-Tass: Over 21,000 Russians Killed in Chechnya Since 1991 // Center for Defense Information (angliski)
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Džohars Dudajevs.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)