Džeronimo

Džeronimo (dzimis 1829. gada jūnijā, miris 1909. gada 17. februārī) bija apaču bedonkohu kara virsaitis, kurš aptuveni 25 gadus cīnījās pret Meksikas un Savienoto Valstu invāziju apaču zemēs. Bedonkohi bija viena no čirikavu apaču grupām. Viņa meskaleru-čirikavu (rietumu apaču) vārds Goyaałé ([kòjà:łɛ']) nozīmē "Tas Kurš Žāvājas". Vārda Džeronimo izcelsme nav precīzi zināma. Iespējams, ka tas radies kādā no kaujām ar meksikāņu zaldātiem, kad tie lūdza palīdzību Hieronīmam ("Džeronimo!"), — vienam no katoļu "svētajiem".

Džeronimo Goyaałé DŽeronimo ap 1887. gadu Personīgā informācija Dzimis 1829. gadā Gilas upe, bijusī Meksika Miris 1909. gada 17. februārī Oklahoma Tautība čirikavu apaču indiānis Vecāki Taklišims (tēvs) Huanja (māte) Paraksts

Džeronimo iesaistījās karā pret meksikāņiem, kad 1851. gadā meksikāņu zaldāti nogalināja viņa māti, sievu un trīs bērnus. Kopš tā brīža viņš izmantoja jebkuru iespēju, lai atriebtos meksikāņiem, kuri 300 gadus centās pakļaut dažādās apaču ciltis. Vēlāk apačiem nācās cīnīties arī pret amerikāņiem. Pret mazskaitlīgo Džeronimo vienību tie mobilizēja ceturto daļu savas armijas. Nelielas apaču grupas traucās caur Arizonu, Ņūmeksiku, rietumu Teksasu, Meksikas štatiem Sonoru un Čivavu, nogalinot kolonistus un izcīnot sadursmes ar armijas vienībām. Amerikāņu ģenerālis Krūks tos nosauca "par tīģeriem cilvēku veidolā". Kādam virsniekam, kas bija piedalījās Amerikas pilsoņu karā un cīnījies pret iedzimtajiem Āfrikā, palūdza izteikt savas domas par apačiem. Viņš atbildēja, ka vienādos apstākļos afrikāņi būtu acumirklī sakauti, pat nepaspēdami aptvert notiekošo.

Džeronimo padevās 1886. gadā. Viņu kopā ar citiem čirikaviem aizsūtīja uz Floridas cietumu. Čirikaviem atļāva atgriezties mājup tikai pēc 23 gadiem. Amerikāņu sabiedrībā Džeronimo jau viņa dzīves laikā bija kļuvis ļoti populārs. Viens no spilgtākajiem brīžiem Džeronimo dzīvē bija piedalīšanās parādē par godu prezidenta Rūzvelta inaugurācijai. Taču atgriezties dzimtenē vecajam virsaitim tā arī neatļāva. Viņš nomira no pneimonijas 1909. gada 17. februārī, savos pirmsnāves murgos atceroties ģimeni, kuru meksikāņi nogalināja pirms daudziem gadiem.

Apaču ciltis

Sešas atapasku grupai piederošās apaču ciltis dzīvoja mūsdienu Arizonas, Ņūmeksikas, Teksasas, dienvidaustrumu Kolorādo un rietumu Oklahomas štatos ASV un pierobežas štatos Meksikā. Pie apaču ciltīm piederēja hikarili, meskaleri, lipani, kaiova-apači, rietumu apači un čirikavi.

Čirikavus veidoja četras grupas: čirikavi, čehini (Chininne jeb "sarkanās sejas"), nedni (Nednhi) un bedonkohi (Bedonkohes), kuras savukārt sadalījās vēl sīkākās lokālās grupās. Bedonkohi kā atsevišķs atzars pastāvēja līdz ievērojamā virsaiša Mangasa Koloradasa (Dasoda-hae) nāvei 1863. gadā. Pēc tam bedonkohus asimilēja citas čirikavu grupas: Kočiza čokoneni, Viktorio čiheni un Juha nedni.

Atsevišķu apaču grupu sadursmes ar spāņiem konstatētas kopš 17. gadsimta sākuma. Atšķirībā no miermīlīgajām pueblu tautām, kas piekopa nometnieku dzīvesveidu un tika atkārtoti pakļautas 1692. gadā, apači bija mobili un daudz sīvāki pretinieki. Briesmu gadījumā viņi devās dziļi kalnos un veica savus pārdrošos uzbrukumus no turienes. Pēdējās spāņu valdīšanas desmitgadēs naidīgajām pusēm dažkārt izdevās noslēgt mieru, taču tas nebija pastāvīgs. 1823. gadā nodibināja Meksikas republiku, taču pamiers starp čirikaviem un meksikāņiem pastāvēja neilgu laiku. Līdz 1835. gadam vien apaču sirojumu rezutātā tika nogalināti ap 5000 meksikāņu, savukārt meksikāņi maksāja par nogalināto apaču skalpiem. 1846. gadā ASV un Meksikas karā apači apsolīja amerikāņiem drošu pārvietošanos caur savām zemēm. Čirikavu līderis Mangas Koloradas noslēdza mieru ar amerikāņiem, cienot tos kā uzvarētājus pār meksikāņiem. Nedrošais miers beidzās pēc 1851. gada, kad apaču zemēs Ņūmeksikā ieplūda zelta meklētāji. Apaču kari pret Savienoto Valstu armiju noslēdzās 1886. gadā, kad padevās Džeronimo vadītā grupa.

Dzīvesgājums

Džeronimo vecāki, — māte Huanja un tēvs Taklišims — bija bedonkohu apači, bet vectēvs no tēva puses Mako — bedonkohu virsaitis. Pēc tēva nāves 1840. gadā ģimene pārcēlās pie čihennu-čirikahu apačiem. Džeronimo apprecējās ar Alopi, un viņiem piedzima trīs bērni. Ciemata virsaitis bija Džeronimo māsīcas vīrs nedni-čirikavs Juhs (Tan-Din-Bil-Jui, Kas Atnes Daudz Mantas). Viņu uzskata par vienu no labākajiem čirikavu stratēģiem, viltīgu un neparasti drosmīgu karotāju. 1851. gada 6. martā pamiera laikā 400 meksikāņu zaldāti uzbruka Juha nometnei, kamēr vīrieši tirgojās tuvējā pilsētā. Starp nogalinātajiem bija arī Goijakles (Džeronimo) sieva un bērni. Visu turpmāko dzīvi viņš meksikāņiem atrieba ģimenes nāvi. Mūža nogalē Džeronimo teica, ka 'ir nogalinājis daudz meksikāņu'. "Tas bija sen", viņš turpināja, "bet es joprojām nejūtu patiku pret viņiem. Priekš manis viņi vienmēr paliks viltīgi un ļaunprātīgi".

Džeronimo otrā sieva Ta-ayz-slath ar bērnu

Apaču tradīcijas pieļāva daudzsievību, un pēc pirmās ģimenes nāves viņam bija vairākas sievas un trīs bērni.

Pēdējie gadi Sila fortā

Džeronimo 1898. gadā

1894. gadā Džeronimo kopā ar citiem 341 čirikavu ieslodzītajiem tika pārvietoti uz Sila fortu Oklahomā, kur viņi dzīvoja apkārtējos izkaisītajos ciematos. Šajā laikā sabiedrībā bija radusies ļoti liela interese par padzīvojušo Džeronimo. Katrā stacijā sirmgalvi sagaidīja lielu cilvēku pūļi, kas vēlējās viņu ieraudzīt. Daudzi gribēja iegūt no virsaiša kādu suvenīru, un viņš sāka nogriezt no savas žaketes pogas un pārdot par 25 centiem. Līdz nākamajai stacijai Džeronimo piešuva jaunas pogas un tās no jauna pārdeva. Vecais virsaitis atklāja, ka ļoti pieprasīti ir arī viņa izgatavotie nieciņi. Vēlāk Džeronimo sāka pārdot citu čirikavu izgatavos nieciņus, dēvējot tos par savējiem. Ienākumus indiāņi sadalīja savā starpā. Viņš arī parakstīja atklātnes ar savu attēlu, par katru saņemot 2 dolārus. 1906. gadā iznāca Džeronimo "autobiogrāfija", ko pierakstīja Stefans Barets. Par tulku kalpoja virsaiša Juha dēls Asa Daklugi.

Literatūra

• Colin F. Taylor, William C. Sturtevant. The Native Americans. The Indigenous People of North America. A Salamander Books Ltd. 2002. ISBN 0-86101-523-1. 36.-41., 54., 55. lpp.
• Bree Burns. Sittin Bull And Other Legendary Native American Chiefs. A Friendman Group Book. 1993. ISBN 0-517-07344-7. 92.-99.lpp.
• Юрий Стукалин. Первая энциклопедия Дикого Запада. Москва. "Яуза", "Эксмо". 2014. ISBN 978-5-699-67098-7. 26.-29., 251.-253., 879. lpp.