Vikipēdija

Ciguns

Ciguns[1] (vienkāršotā ķīniešu: 氣功, tradicionālā ķīniešu: 气功, piņjiņs: qìgōng) ir austrumu (ķīniešu) netradicionālās vingrošanas veids.[2] Ciguns ir cieši saistīts ar ķīniešu filozofiju, sena atveseļošanās un psiholoģiskā treniņa māksla, kas ļaujot atbrīvoties no slimībām, pagarināt dzīves ilgumu, nostiprināt fizisko ķermeni un garu un dziļāk izprast apkārtējo pasauli. Jau kopš sendienām ciguns ir kļuvis par neatņemamu ķīniešu kultūras, filozofijas un bieži vien pat dzīves sastāvdaļu.

Sieviete ciguna treniņa brīdī

Nodarbošanās ar cigun parasti ietver kustīgu meditāciju, lēnas kustības koordinēšanu, dziļu ritmisku elpošanu un mierīgu meditatīvu prāta stāvokli. Cilvēki praktizē cigun visā Ķīnā un visā pasaulē atpūtai, vingrošanai, relaksācijai, profilaktiskai medicīnai, pašdziedināšanai, alternatīvajai medicīnai, meditācijai, pašattīstībai un cīņas mākslu apmācībai.[3]

Ir veikti zinātniski pētījumi ar mērķi pierādīt ciguna efektivitāti dažādu diagnožu, to skaitā arteriālās hipertensijas, sāpju un vēža, ārstēšanu. Vairums sistemātisko pārskatu vai klīnisko izmēģinājumu nav devuši pārliecinošus rezultātus un bijuši pamatoti ar zemas kvalitātes klīniskiem pētījumiem, tāpēc šobrīd nevar veikt secinājumus par ciguna ietekmi uz veselību.[4]

Etimoloģija

labot šo sadaļu

Termins ciguns ķīniešu valodā tiek apzīmēts ar diviem hieroglifiem: ci un gun.

Ci galvenokārt nozīmē gaisu, gāzi vai elpu, bet bieži tiek tulkots kā metafizisks jēdziens “dzīvībai svarīgā enerģija”,[5] kas attiecas uz domājamu enerģiju, kas cirkulē caur ķermeni; lai gan vispārīgāka definīcija ir universāla enerģija, ieskaitot siltumu, gaismu un elektromagnētisko enerģiju;[6] un definīcijas bieži ietver elpu, gaisu, gāzi vai attiecības starp matēriju, enerģiju un garu.[7] Ci ir tradicionālās ķīniešu medicīnas un cīņas mākslas galvenais princips. Gong (vai kung) bieži tiek tulkots kā pilnveidošanās vai darbs, un definīcijas ietver praksi, prasmes, meistarību, nopelnus, sasniegumus, kalpošanu, rezultātu vai sasniegumus, un to bieži lieto kā gongfu (kung fu) tradicionālajā sasniegumu izpratnē ar kur nepieciešama liela piepūle.[8] Abi vārdi ir apvienoti, lai aprakstītu sistēmas, kas kultivē un līdzsvaro dzīvības enerģiju, īpaši veselības un labklājības labad.[5]

Pašlaik lietotais termins cigun tika popularizēts pagājušā gadsimta 40. gadu beigās un piecdesmitajos gados, lai apzīmētu plašu ķīniešu pašizaugsmes vingrinājumu klāstu un uzsvērtu veselības un zinātniskās pieejas, vienlaikus samazinot uzsvaru uz spirituālām praksēm, mistiku un elites ciltsrakstiem.[9][10][11]

Raksturojums

labot šo sadaļu

Nedaudzi no šīs vingrošanas elementiem, kas attiecas vienīgi uz medicīnu, kļuvuši pieejami Eiropā un Amerikā tikai pagājušā gadsimta beigās. Ci tiek uzskatīta par kaut kāda veida substanci, kas pastāv jebkura Visuma punktā. Tā sastāvot no trīs komponentiem: materiālā, enerģētiskā un informatīvā. Pastāv iekšējā un ārējā, cilvēka un Kosmosa ci. Ir ci veids, kas cilvēkam piemīt jau no dzimšanas, un tāda, ko var iegūt no apkārtējās vides, organismā uzkrāt un patērēt. Gun ir darbības, kas jāveic, un darbs, kas jāpatērē, lai iemācītos kontrolēt tā saucamo ci enerģiju. Tas prasa laiku un pūles, un attīstība notiek noteiktā ātrumā. Citiem vārdiem sakot, gun ir ci mērīšanas metode. Tātad saskaņā ar hieroglifu tulkojumu, ciguns ir ci enerģijas izmantošanas māksla: tās iegūšana no apkārtējās vides, pārveidošana un izstarošana.

Plašākā nozīmē ciguns ir māksla sevi uzturēt pie labas veselības, tā ir arī sava veida filozofija, domāšanas veids, kā nodibināt tā saukto energoinformatīvo apmaiņu starp cilvēku un apkārtējo pasauli un saikni ar Visumu.

Ciguna vēsture iesniedzas gadu tūkstošiem senā pagātnē. Daži avoti liecina, ka ciguna sistēma izveidojusies vairāk nekā pirms pieciem tūkstošiem gadu. Tiek uzskatīts, ka visstraujāko attīstību tā ir piedzīvojusi Dzeltenā imperatora Huandi valdīšanas laikā (vairāk nekā 2,5 tūkstoši gadi p.m.ē.). Eksistē dažādi ciguna skolas virzieni un, atkarībā no to izvirzītā mērķa, pastāv arī atšķirīgas prakses metodes. Tradicionāli, sākot ar 20. gadsimta vidu, tās sāka iedalīt sekojoši: konfūcisma, daoisma, budisma, medicīniskā (arī ārstnieciskā) un kaujas (arī boksa) māksla.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Svarīgākie lēmumi 2013. gadā». Valsts valodas centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. Novembris. Skatīts: 2016. gada 4. decembrī. LVEK 2013. gada 9. oktobra sēdē (protokola Nr. 30 2. §) ar balsu vairākumu atbalstīja svešvārda cigun atbilsmi latviešu valodā formā ciguns
  2. ↑ «Skaidrojošā vārdnīca Tezaurs.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2014. gada 11. janvārī.
  3. ↑ «Tai Chi and Qi Gong: In Depth». NCCIH (angļu). Skatīts: 2021-09-17.
  4. ↑ Lee MS, Oh B, Ernst E (2011). "Qigong for healthcare: an overview of systematic reviews". JRSM Short Rep 2 (2): 7. doi:10.1258/shorts.2010.010091. PMC 3046559. PMID 21369525.
  5. ↑ 5,0 5,1 K. S. Cohen. The Way of Qigong: The Art and Science of Chinese Energy Healing. Random House of Canada, 1999. ISBN 978-0-345-42109-8.
  6. ↑ Jwing-Ming Yang. Chi Kung: health & martial arts. Yang's Martial Arts Association, 1987. ISBN 978-0-940871-00-7.
  7. ↑ Peng Yoke Ho. Li, Qi, and Shu: An Introduction to Science and Civilization in China. Dover Publications, Oct 2000. ISBN 978-0-486-41445-4.
  8. ↑ «MDBG English to Chinese dictionary». www.mdbg.net (ķīniešu). Skatīts: 2021-09-17.
  9. ↑ David A. Palmer. Qigong fever: body, science, and utopia in China. Columbia University Press, 2007. ISBN 978-0-231-14066-9.
  10. ↑ Bing YeYoung. «Origins of Qi Gong». YeYoung Culture Studies: Sacramento, CA (http://literati-tradition.com). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. oktobris. Skatīts: 2011. gada 14. oktobris.
  11. ↑ David Ownby. Falun Gong and the future of China. Oxford : Oxford University Press, 2008. ISBN 978-0-19-532905-6.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ciguns&oldid=4086603"