Vikipēdija

Budisms

(Pāradresēts no Budisti)

Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību.[1] Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Eiropā,[2] Šrilankā, kā arī Ķīnā,[3] Korejā, Japānā un Tibetā.[4]

Mācība

labot šo sadaļu

Budas mācības (dharmas) pamatā ir "Četras cildenās patiesības":

  • Cilvēku dzīve ir pilna vilšanos;
  • Ciešanām ir iemesls;
  • Tās iespējams pārtraukt, izvairīties, atbrīvoties, sasniedzot nirvānu;
  • Pastāv Cēlais astoņposmu ceļš, kā to sasniegt.

Budisma svētie raksti

labot šo sadaļu

Visai drīz pēc Budas nāves un kremācijas viņa mācekļi sapulcējās vienkopus uz apspriedi. Lielākās grūtības sagādāja tas, ka Budas mācībā nebija dogmu, konkrētas struktūras, kosmogonijas, priekšrakstu, tās pamatā bija tikai individuāls pārdzīvojums. Buda, atbilstoši saviem uzskatiem, nevēlējās būt līderis un nenosauca savu mantinieku, nevēlējās, lai cilvēki akli sekotu viņa sacītajam. Visas viņa runas bija brīvas improvizācijas, atbilstoši situācijai. Jau viņa dzīves laikā bija sanghas pirmā nopietnā šķelšanās, kad viņa brālēns Devadta centās ieviest dogmas un uzspiest stingru askēzi un veģetārismu sadzīvē. Tomēr apspriedē izdevās izveidot Budas mācības kanonisko versiju, kuru viņa mācekļi iemācījās no galvas, un vairāk nekā 400 gadu tā izplatījās mutvārdos.

Pierakstītā versijā mācība parādījās tikai mūsu ēras pirmajā gadsimtā Šrilankā. Šo pirmo budistu svēto rakstu apkopojumu dēvē par "Pali kanonu", jo tas sarakstīts pali valodā (Tipitaka, jeb "Trīs grozi"). Šim kanonam ir trīs daļas:

  • Vinajapitaka, jeb "Disciplīnas grozs", kurā līdz ar citiem tekstiem ietverti mūku un mūķeņu sadzīvi reglamentējoši noteikumi. Klosteros dzīvojošajiem mūkiem un mūķenēm tādi ir 227, taču uzskata, ka lajiem pietiek ar 5 (nenogalināt, nezagt, ievērot mērenību seksā, nesāpināt citus ar runu, nemelot, atturēties no alkohola un narkotikām)
  • Sutapitaka, jeb "Mācības grozs" — Budas pamācību apkopojums.
  • Abidharmapitaka, jeb "Augstākās mācības grozs", kurā Budas sekotāji apkopojuši un sistematizējuši mācības filozofiskās pamatnostādnes.

Budisma attīstībā nozīmīgākās sanāksmes

labot šo sadaļu

1. padome (3 mēn. pēc Gautamas nāves). Tajā postulēja, ka viss, ko mācījis Gautama, ir absolūts, nemaināms un nepaplašināms. Tika sadalīta Budas mācība, un dažādas mūku grupas to iemācījās no galvas.

2. padome (aptuveni 100 gadus pēc Gautamas nāves). Tajā neapsprieda darmu, bet gan mūku uzvedības principus; vieni uzskatīja, ka pirmie pienācīgi nepilda budisma rituālus, bet otri — ka Buda nav paredzējis burtisku nosacījumu izpildi. Sākotnējās budistu skolas bieži strīdējās par doktrīnu, taču dalījās tikai tad, ja atšķīrās prakse. Šajā laikā sāka pierakstīt doktrīnu.

3. padome (III gs. pr. Kr.). To organizēja imperators Ašoka, izveidojot oficiālu ortodoksiju, pēc tam to padarīja par savas impērijas oficiālo reliģiju.

4. padome (I gs.). To organizēja imperators Kaniška, to saista ar mahājānas budisma parādīšanos. Teravādas budisms to neatzīst un dažkārt sauc par “ķecerīgo mūku padomi”.

Budisma attīstība un virzieni

labot šo sadaļu
 
Budisma izplatīšanās no Indijas pa pārējo Āziju no 6. gadsimta p.m.ē. līdz mūsdienām
 
Budas akmens statuja

Pirmie Budas skolnieki bija pieci tā bijušie biedri jeb meža askēti, tad pievienojās gan cilvēki, kuri neatteicās no pienākumiem pret sabiedrību, gan tādi, kuri vēlējās atteikties no laicīgās pasaules, lai visu savu dzīvi veltītu apskaidrības sasniegšanai. Tā radās budistu "sangha" (burt. sapulce; sākotnēji tā sauca visus Budas skolniekus, vēlāk — tikai mūku kopienu). Pašā sanghā sākās iekšējas nesaskaņas, kuras bija izpaudušās jau Budas dzīves laikā, bet pēc tā nāves strīdi par viņa vārdu interpretāciju sašķēla kopienu. Vēlāk sākās arī kustība pret elites pārākuma izpausmēm (pret arhatu jeb klosteru vecāko laicīgo varu), par ārpus klostera dzīvojošo laicīgo budistu tiesībām utt. Galu galā tas noveda pie budisma sašķelšanās trīs pamatvirzienos (mahājānas, hinajānas un vadžrajana) un t.s. "astoņpadsmit skolās" (to skaits īstenībā bija daudz lielāks). Līdz ar to pat grūti runāt par "budismu" kā ko vienotu, kā par islāmu, kristietību, jo bieži vienīgais, kas šiem budisma virzieniem kopīgs, ir mīts par Budu kā pamatlicēju un 4 Budas definētās patiesības.

Hinajānas budisms tiek saukts par "Mazajiem ratiem", bet mahājānas budisms — "Lielajiem ratiem". Teravādas budisms ir konservatīvākais virziens, savukārt mahājānas budismā ir sarežģītāki rituāli, raksti un nosacītu svēto (bodisatvu) sistēma.

Daudzus gadsimtus budismam Indijā nebija visai liela ietekme, jo tas, kaut arī atsaucās uz tradīciju, bija visai svešs brahmanisma pasaules skatījumam. Taču apmēram m.e. III gs. sākās tā uzplaukums. Tika radīts milzums svēto rakstu un to komentāru. Laicīgie atbalstītāji ar saviem ziedojumiem ļāva izveidot plašu klosteru tīklu, kuros koncentrējās tā laika zinātniskā doma. Mācības izklāsts tika piemērots ļaužu izpratnei (bet ļaudīm, kā zināms, nepieciešams ko pielūgt, kam veltīt lūgšanas). Tika radīta kosmogonija, krāšņs debesu būtņu panteons un briesmīga elle, kas gaida grēciniekus. Pašu Budu sāka uztvert nevis kā vienkāršu cilvēku, kurš atradis sevis harmonizēšanas ceļu, bet gan kā pārpasaulīga principa iemiesojumu un simbolu, dievību.

Otrā mācības spektra galā parādījās garīgi izsmalcinātai publikai domāti visai ezoteriski virzieni un filozofijas skolas. Viens no lielākajiem budisma reformatoriem bija Nāgārdžuna (II gs.), kurš sistematizēja visai izplūdušo pradžņaparamitas mācību, ieviesa kritisko metodi, kuru pareizi piemērojot, varēja "izdzēst" visus uzskatus un viedokļus, jo tika pierādīta to bezjēdzība, liekot prātam atgriezties tam dabiskajā esības veidā, atbrīvoties no duālisma domāšanā. Nāgārdžuna savā "Mulamadhyamaka" izsakās: "Es godbijīgi slīgstu ceļos Budas priekšā, jo viņš, līdzjūtības vadīts, ir nesis patieso mācību atteikties no visiem uzskatiem". Būtībā madhjamakas skolā tika pārtraukta jebkura prātuļošana un pārdomas vai, citiem vārdiem sakot, pārbauda galējās robežas tam, ko vispār var jēgpilni izdomāt vai izteikt. Nāgārdžuna tāpat arī saskatīja līdzību starp šuņjatu (tukšumu, jeb drīzāk esības neesamību) un pratītju samutpādu (savstarpēji atkarīgo rašanos). Viņš uzskatīja, ka pratītja samutpāda norāda, cik ierastajā pasaulē viss savstarpēji saistīts un atkarīgs cits no cita. Kā izraujot vienu tilta balstu, sabruks viss tilts. Šādi izprast atkarību un relativitāti nozīmē saskatīt šuņjatu un tapt atbrīvotam. Atbrīvošanās, apskaidrība tātad ir atkarīga tikai no izmaiņām uztverē un zināšanām. Pati pasaule nebūt nepārtop citā pasaulē.

Jogačaras skola mācīja, ka visi filozofiskie paņēmieni ir tikai upaja — prasmīga līdzekļu izmantošana, — kas palīdz norādīt mācības piekritējam ceļu uz dziļāku izpratni, kura iegūstama tikai praksē. Tā ir t.s. "pārmainīšanās pašos pamatos" (ašrajaparavrti), kad cilvēks pēkšņi saskata, ka ārējie priekšmeti ir tikai viņa paša prāta projekcijas, viņš saprot, ka nav priekšmetu ko satvert, nav personas, kura varētu to izdarīt.

Saprotams, ka šādas teorijas nebija saprotamas lielākajai ļaužu daļai. M.ē. VII gs. Indijā sākās budisma noriets. Taču tajā laikā budisms jau bija izgājis ārpus Indostānas pussalas robežām. Uz dienvidaustrumiem izplatījās konservatīvais teravādas virziens — Ceilonā (kur XIX gs. gan tas bija izzudis, bet tagad mākslīgi atjaunots), Birmā, Taizemē, Laosā, Vjetnamā, Kambodžā. Virzienā uz ziemeļiem izplatījās mahajanas budisms — caur Afganistānu nonāca Turkestānā, Mongolijā, Ķīnā, Korejā, Japānā. Ap 11.-12. gadsimtu budisms beidzot nostiprinājās Tibetā, kur budisma skolotāji nāca mācīt gan no Indijas, gan no Ķīnas, līdz beidzot sākot dominēt teravādas skola ar lielu bon reliģijas piejaukumu, radot autonomu Tibetas budisma virzienu — lamaismu (5 sektas). Dažkārt blakus min arī tantrisko budismu, kas postulē, ka apskaidrību var sasniegt ļoti īsā — vienas dzīves vai pat tikai triju gadu — laikā ar īpašu rituālu palīdzību. To praktizē, piemēram, Tibetā.

Katrā šajā reģionā budisms elastīgi pieņēma specifisku vietējo nokrāsu, līdz ar to vērotājam no malas pat varētu likties, ka nav tāda vienota budisma, bet ir daudzi reģionāli budismi. Zināmā mērā tās tas ir — misticismu noliedzošā dzenbudisma sekotājam pilnīgi nesaprotami un murgaini liekas lamaisma krāšņie, karnevāliskie rituāli, dievību un dēmonu panteons, bet konservatīvam teravādistam no Taizemes šermuļus uzdzen Himalaju tantrista spriešana par seksuālās enerģijas izmantošanu apskaidrības sasniegšanai.[nepieciešama atsauce] Pilnīgs pretstats madhjamakas un jogačaras skolu adeptu intelektuālajām spēlēm, kuras robežojas jau ar spekulatīvo filozofiju, ir dzen cēlais klusums — zināt visu par budismu un dzīvot saskaņā ar to ir divas gluži dažādas lietas. Taču visus šos budisma virzienus vieno Budas četras patiesības un cēlais astoņposmu ceļš to realizācijai.

Mūsdienās budismam ir aptuveni 350 miljoni sekotāju.

Morāle

labot šo sadaļu

Kā jau visās klasiskajās mācībās, arī budismā ir sava morāle, kas gan īpaši neatšķiras no citās ētiski reliģiozajās mācībās sastopamajām morāles normām: nedari neko tādu, kas citam varētu sagādāt ciešanas. Iztiku pelni tādā veidā, kas citiem cilvēkiem nenodara ļaunumu, citus neaplaupi un neizmanto, ne cilvēkus, ne dzīvniekus, ne vidi.

No otras puses, budisms ir visai elastīgs arī morāles jautājumos. Piemēram, ir virzieni, kas kategoriski ir pret nogalināšanu kā tādu, un šo nevardarbības principu attiecina uz visu faunu — dzīvniekiem, putniem, zivīm un kukaiņiem, — jo visas būtnes apveltītas ar garu un pārdzimšanas iespējām (tāpat kā cilvēkam esot visas iespējas pārdzimt dzīvniekā). Šī iemesla dēļ tiek sludināts stingrs veģetārisms. Citu budisma virzienu pārstāvji to uzskata par maldiem, par mākslīgi izdomātiem aizspriedumiem. Japāņu samuraji, kas lielāko tiesu bija kvēli budisti, bez mazākās šaubīšanās nogalināja ienaidnieku, nemaz neuzskatot, ka būtu rīkojušies amorāli: ja ienaidnieks tiek nogalināts bez dusmām, neienīstot, bez emocijām, tad viņš kritis par upuri karmas zobenam, nevis samuraja ļaunai rīcībai.

Tāpat ir virzieni, kuri uzskata par dzīvu visu floru, un nesaskata, ar ko, piemēram, zirņu ēšana būtu ētiskāka par steika ēšanu. Šādā skatījumā dvēseles esamība tiek pasludināta par svarīgāku nekā spēja just sāpes, kāda raksturīga cilvēkiem un pārējiem dzīvniekiem. Jau agrīnajā budismā mūki bez mazākajiem aizspriedumiem ēda gaļu, atsakoties no tās tikai tad, ja dzīvnieks nokauts tieši viņu vajadzībām. (Dažos tantristu rituālos gaļa parādās kā sakraments.) Budisma pamatnostādnēs veģetārisms drīzāk tiek atbalstīts tāpēc, ka gaļa ir smaga barība, kas bremzē apziņas skaidrību. Gluži kā alkohols un narkotikas nav ieteicami tāpēc, ka tas viss traucē apziņu un deformē personību, uzliekot ļaunākās no apziņas važām: atkarību no savām kaislībām.

Arī seksuālās attiecības budismā netiek uztvertas negatīvi, lai gan daudzi budisma skolotāji brīdina no bezatbildīgas dzimumdzīves (proti, tādas, kas var sāpināt otru cilvēku) un no pārliekas pieķeršanās šai baudai, jo tas budistu atrauj no garīgās prakses un var iedzīt atkarībā no šīs kaislības. (Dažos budisma virzienos vērojama diezgan spēcīga seksualitātes noliegšana, kas, liekas, ir ietekme no citām ētiski reliģiozajām mācībām.) Līdz ar to, kaut arī celibāts ir visai apsveicams, taču jāuzmanās no vēlmju apspiešanas, proti, no libido noliegšanas un iedzīšanas zemapziņā. Visumā budisma nostāju varētu raksturot šādi: ja gribas nopietni pievērsties garīgai attīstībai, nemēģiniet noliegt un apspiest savu seksualitāti, bet gan necentieties par to īpaši uztraukties, ļaujot tai transcendēties. Izņēmums šai ziņā ir tantrisms, kurš ieņem sev raksturīgo pretējo nostāju un tiecas integrēt seksualitāti, pat izmantot seksuālo enerģiju apskaidrības sasniegšanai.

Buda negribēja, lai cilvēkus māktu vainas apziņa vai lai tie pārvērstos sausos fundamentālistos, kuri rīkojas tikai pēc priekšrakstiem. Stingri un nelokāmi turoties pie principiem, iespējams radīt daudz disharmonijas un ciešanu, bet nedaudz labdabīga elastīguma var ienest daudz vairāk harmonijas un novērst sarežģījumus. Ja neizdodas ievērot kādu no pamācībās dotajiem padomiem, nevajag sevi šaustīt. Labāk mācīties no savām kļūdām un būt labākam. Cilvēks ir tikai cilvēks. Viņš var tiekties uz morālu pilnību, taču nevar no sevis prasīt, lai to sasniegtu nekavējoties. Tāpat liela kļūda ir morāli izmantot, lai kritizētu citus. Ja mēs kaut nedaudz pazīstam sevi, saprotam savus trūkumus, tad nesteigsimies spriest par citiem. Tieksmē citus nosodīt izpaužas mūsu pašu negācijas. Citu trūkumus mēs saskatām visskaidrāk tad, kad tie piemīt mums pašiem, tikai mēs nevēlamies to atzīt. Budists vairāk pievērsīsies saviem trūkumiem, un neaizrausies ar citu nosodīšanu.

Pirmais praktiskais solis budismā ir sakārtot savu dzīvi. Jau to vien izdarījuši, mēs jutīsimies labāk gan attiecībā uz sevi, gan visu pasauli. Kļūstot mierīgāki, pašpaļāvīgāki, secinām, ka ap mums aizvien vairāk notiek labas lietas.Tas ir atgriezenisks process. Tāpēc Buda mācīja nevis kalpot uz sevi centrētam "es", nevis attīstīt to, bet gan noskaldīt no sevis nosacījumu un konvenciju čaulu, atrodot sevī sevi pašu.

Tomēr galvenā problēma, ar ko sastopas neofits, ir nevis informācijas trūkums, bet gan apjukums, ko rada lielā izvēle strāvojumos un literatūrā par budismu.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu
  • Ivbulis V., Indiešu literatūra. — Rīga, 1985.
  • Kūle M., Kūlis R., Filosofija. — Rīga, 1998. 79.-87.lpp.
  • Mitoloģijas enciklopēdija. — I - Rīga, 1993. 43.- 57.lpp.
  • Snelings Džons, Budisms. — Rīga, 1999.

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Dhammapada, Gil Fronsdal, ISBN 978-1-59030-641-3
  2. ↑ «The only Buddhist region in Europe – DW – 05/26/2021». dw.com (angļu). Skatīts: 2023-08-08.
  3. ↑ Th Zen Teaching of Bodhidharma, Red Pine, ISBN 978-0-86547-399-7
  4. ↑ http://www.ganden.lv Budisma centrs Ganden

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Budisms&oldid=4156807"