Bisakanti

Bisakanti (Byssacanthus) ir izmirusi antiarhu bruņuzivju ģints no Baltijas vidusdevona nogulumiem. Tās pārstāvjus raksturo augsts ķermenis ar slīpu dzelksni ķermeņa bruņas muguras daļā. Ģinti pirmo reizi aprakstīja un nosaukumu deva amerikāņu dabas pētnieks Luijs Agasi 1845. gadā. Bez Baltijas ģints ir izplatīta arī Ļeņingradas apgabalā un Donbasā. Ģints vienīgā zināmā suga ir Byssacanthus dilatatus.

Bisakanti Byssacanthus Agassiz, 1845
Byssacanthus dilatatus rekonstrukcija
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Apakštips	Mugurkaulnieki (Vertebrata)
Infratips	Žokļaiņi (Gnathostomatha)
Klase	Bruņuzivis (Placodermi)
Apakšklase	Antiarhi (Antiarchi)
Kārta	Īstie antiarhi (Euantiarcha)
Dzimta	Asterolepidīdi (Asterolepididae)
Ģints	Bisakanti (Byssacanthus)

Pētījumu vēsture

1844. gadā Kārlis Eihvalds ļoti īsi aprakstīja bisakantu muguras dzelkšņus no Slavjankas upes narvas svītas nogulumiem ar nosaukumu "Onchus dilatatus", uzskatot tos par ihtiodorulītiem. Nekādus attēlus jaunajai aprakstītajai formai viņš nedeva, un tāpēc skaidrs, ka nākamajā gadā Agasi identificētos dzelkšņus nosauca par Byssacanthus laevis. Vēlāk šīs ģints fosilos kaulus no Baltijas un Ļeņingradas apgabala vidusdevona nogulumiem aprakstīja Eihvalds (1845, 1846, 1860), angļu paleontologs Arturs Vudvards (1891, 1895), Dmitrijs Obručevs (1931, 1933), Valters Gross (1933, 1940), Valentīna Karatajūte (1958) ar dažādiem nosaukumiem: Byssacanthus crenulatus Ag., B. laevis Ag., Onchus dilatatus Eichw., Byssacanthus dilatatus (Eichw.), Asterolepis concatenata Eichw. Pterychthys concatenatus Eichw., Byssacanthus cuspidatus Gross, daļēji Asterolepis estonica Gross.

Bisakantu ģintij ilgu laiku attiecināja tikai muguras dzelkšņus un uzskatīja tos par ihtiodorulītiem. Šīs ģints sugu veidošanu pamatoja ar dzelkšņu dažādajiem izmēriem un ornamentējuma īpatnībām. Pieņēmumu, ka bisakantu dzelkšņi varētu piederēt antiarhiem, 1895. gadā izteica Vudvards, taču šāds viedoklis netika atbalstīts. Piemēram, 1937. gadā Gross uzskatīja, ka bisakantu dzelkšņi ir veidojumi, kas tuvi fillolepju (Phyllolepis) anterior laterale + spineale, un sliecās bisakantus pieskaitīt augšdevona fillolepjiem. Attiecīgi, tādā gadījumā bisakanti pēc savas uzbūves vajadzētu būt līdzīgiem akantaspidām. Tikai pēc tam, kad Gross 1940. gadā aprakstīja divus priekšējos vidējos muguras kaulus (AMD) ar dzelkšņiem, bisakantu ģints tika pieskaitīta antiarhiem un Ceraspidae (Gross) dzimtai.

Karatajūte savā 1960. gada publikācijā bisakantus ievietoja asterolepidīdu dzimtā un Pterichthyodinae apakšdzimtā kopā ar tiem radniecīgajām ģintīm Pterichthyodes un Gerdalepis. Pie tam visas fosilijas, kas Baltijas vidusdevonā pirms tam tika pieskaitīti pterihtiem, viņa tās pieskaitīja bisakantiem.