Ziemeļu olings
Ziemeļu olings, arī kuplastes olings (Bassaricyon gabbii) ir neliels, kokos dzīvojošs jenotu dzimtas (Procyonidae) kinkažuveidīgs plēsējs, kas pieder olingu ģintij (Bassaricyon). Ziemeļu olings mājo Centrālamerikas lietus mežos. Lai arī tas sastopams jau no jūras līmeņa, tomēr biežāk olings apmetas kalnos no 1000 līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa.[1] Tas sastopams Nikaragvā, Kostarikā un Panamas rietumos, kā arī tā novērojumi ir reģistrēti Hondurasā un Gvatemalā.[2] Tomēr olings ārēji ir ļoti līdzīgs pārējām olingu sugām un kinkažu, tādēļ Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN) šos vērojumus pagaidām nav atzinusi.[1]
| Ziemeļu olings Bassaricyon gabbii (Allen, 1876) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Jenotu dzimta (Procyonidae) |
| Ģints | Olingi (Bassaricyon) |
| Suga | Ziemeļu olings (Bassaricyon gabbii) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Ziemeļu olings Vikikrātuvē | |
Ziemeļu olinga tuvākie radinieki ir divas ieleju olingu sugas no Panamas un Dienvidamerikas ziemeļrietumiem (ielejas rietumu olings (Bassaricyon medius) un ielejas austrumu olings (Bassaricyon alleni)), no kurām ziemeļu olings atdalījās pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu.[2]
Sistemātikas izmaiņas
labot šo sadaļuŠī ir pirmā olingu suga, kas tika identificēta un aprakstīta. Ilgu laiku valdīja uzskats, ka tā ir vienīgā. Ar laiku tika atzītas 5 olingu sugas, bet 2013. gadā, balstoties uz jaunākajiem morfoloģiskajiem un ģenētiskajiem pētījumiem, tika veiktas izmaiņas olingu ģintī. Vairākas līdz tam atsevišķas sugas (Bassaricyon lasius un Bassaricyon pauli) tika apvienotas ar divām kuplastes olinga pasugām (B. g. gabbii, B. g. richardsoni) un izveidota ziemeļu olinga suga, bet Dienvidamerikā dzīvojošā kuplastes olinga pasuga (Bassaricyon gabbii medius) kļuva par atsevišķu sugu - ielejas rietumu olingu (Bassaricyon medius).[2]
Izskats un īpašības
labot šo sadaļuZiemeļu olings ir neliela, slaida auguma plēsējs ar garu, kuplu asti, kas ir garāka par ķermeni. Tā pakaļkājas ir ievērojami garākas nekā priekškājas. Seja ir apaļa ar īsu purnu, lielām acīm un īsām, noapaļotām, plati novietotām ausīm. Kažoks biezs un mīksts, krāsa brūna, dzeltenbrūna vai pelēkbrūna, pavēdere gaiša.[3] Astes matojumā var saskatīt gredzenveida krāsojumu. Pēdas matotas ar viegli saplacinātajiem pirkstiem, kuriem ir ļoti asi nagi. Ziemeļu olings ir lielākais no visiem olingiem, tā ķermeņa garums ir 35—47 cm, astes garums 40—52 cm, svars 1,13—1,58 kg.[2] Abi dzimumi ir apmēram vienā augumā.[4] Ziemeļu olingam zem astes ir pāris ar anālajiem dziedzeriem, no kuriem briesmu gadījumos izdalās asi smirdīgs sekrēts.[5]
To bieži jauc ar kinkažu. Visvieglāk tos var atšķirt pēc astes. Kinkažu ir tvērējaste, bet olingam astei nav tvērējastes īpašības un tā tiek izmantota, lai noturētu līdzsvaru koku zaros. Arī purns olingam ir garāks kā kinkažu.[5]
Uzvedība
labot šo sadaļuZiemeļu olings pamatā uzturas kokos, ļoti reti nokāpjot uz zemes. Kokā tas ir neticami veikls un bez grūtībām pārlec no zara uz zaru līdz 3 metriem.[6] Tas ir aktīvs nakts laikā. Pa dienu tas guļ savā migā, kas iekārtota liela koka dobumā. Miga tiek izklāta ar sausām lapām.[6] Lai arī ziemeļu olings ir vienpatis, ik pa laikam var novērot olingu pārus vai grupas līdz pat 6 dzīvniekiem. Grupas parasti barojas kādā kokā ar iecienītiem augļiem.[4] Ziemeļu olingi izvairās no kinkažu, kas parasti agresīvi padzen olingus.[4] Ziemeļu olinga dabīgie ienaidnieki ir jaguāri, oceloti, tairas un žņaudzējčūskas.[3]
Barība
labot šo sadaļuZiemeļu olings, lai arī ir visēdājs, tomēr pamatā barojas ar augļiem, ziedu nektāru un pašiem ziediem.[3] Visiecienītākie augļi ir vīģes. Retos gadījumos ziemeļu olings barojas ar kukaiņiem un sīkiem mugurkaulniekiem, grauzējus un putnus ieskaitot.[3]
Vairošanās
labot šo sadaļuZiemeļu olings var vairoties visu gadu, tam nav īpašas pārošanās sezonas. Grūsnība ilgst 73—74 dienas. Piedzimst tikai viens nevarīgs un akls mazulis.[3] Jaundzimušais sver 55 g. Pēc 27 dienām atveras acis un pēc 2 mēnešiem tas sāk ēst pieaugušo dzīvnieku barību. Par mazuli rūpējas tikai māte. Dzimumbriedumu jaunie oplingi sasniedz 21 mēnešu vecumā.[6] Nebrīvē ziemeļu olings dzīvo līdz 25 gadiem.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Bassaricyon gabbii (Olingo, Bushy-tailed Olingo)[novecojusi saite]
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 Helgen, K. M.; Pinto, M.; Kays, R.; Helgen, L.; Tsuchiya, M.; Quinn, A.; Wilson, D.; Maldonado, J. (15 August 2013). "Taxonomic revision of the olingos (Bassaricyon), with description of a new species, the Olinguito". ZooKeys 324: 1–83. doi:10.3897/zookeys.324.5827
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 олинго Габби (Bassaricyon gabbii), ареал внешний вид олинго Габби, окрас размер вес голос среда обитания враги олинго, пища поведение размножение потомство, фото олинго Габби,...
- ↑ 4,0 4,1 4,2 «ADW: Bassaricyon gabbii: Information». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 5. martā.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Prange, S. & Prange, T.J. (2009). "Bassaricyon gabbii (Carnivora: Procyonidae)". Mammalian Species 826: 1–7. doi:10.1644/826.1
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Comparative Mammalian Brain Collections: Olingo (Bassaricyon gabbii)[novecojusi saite]
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Rare mammal
- Olingos
- Olingo (krieviski)
- Jenotu dzimta (krieviski)
- Olingo
- Kuplastes olinga foto (flickr)