Baltijas sineklīze, arī Polijas-Lietuvas ieplaka, ir viena no lielākajām Austrumeiropas platformas struktūrām, kas aptver Igaunijas dienvidrietumu daļu, Latvijas centrālo un rietumu daļu, Lietuvas centrālo un rietumu daļu, Krievijas Kaļiņingradas apgabalu, Polijas ziemeļaustrumu daļu un šīm teritorijām pieguļošo Baltijas jūras akvatoriju. Baltijas sineklīze robežojas ziemeļos ar Baltijas vairoga dienvidu nogāzi, austrumos ar Latvijas ielieci, dienvidaustrumos ar Baltkrievijas anteklīzi, dienvidrietumos ar Dānijas-Polijas ielieci. Baltijas sineklīzei plānā ir simetriska eliptiska forma ar garumu 700 km un platumu 500 km. Pamatklintājs atrodas no 0,3—0,5 km (nogāzēs) līdz 4,5—5 km (centrālajā daļā) dziļumā. Latvijas teritorijā tā ir no 600 m zem jūras līmeņa (Vidzemes ziemeļrietumos) līdz 1900 m zem jūras līmeņa pie Bārtas.[1]

Sineklīze sāka attīstīties apakšējā kembrija beigās, bet visintensīvākā attīstība notika silūrā. Tās sastāvā Latvijā ir ediakara, kembrija, ordovika, silūra, devona, karbona, perma, triasa un juras nogulumi. Liepājas-Saldus-Rīgas-Apes-Pleskavas lūzumzona sadala Baltijas sineklīzes pamatklintāja virsmu Latvijā dienvidu daļā, ko veido Dienvidlatvijas kāple un Viduslatvijas monoklināle, un ziemeļu daļā, ko veido Dundagas monoklināle, Austrumkurzemes un Limbažu kāple, Liepājas ieplaka, Rietumkurzemes izcilnis, Centrālkurzemes depresija, Saldus pacēlums un Inčukalna izcilnis. Hercīno kompleksu Latvijas teritorijā veido tikai divas struktūras — Igaunijas-Latvijas monoklināle (ziemeļu daļā) un Baltijas ieliece (centrālajā un dienvidu daļā). Bez to Baltijas sineklīzes struktūrelementi pamatklintāja virsmā un Kaledonijas struktūrkompleksā ir Gdaņskas-Kursas depresija, Liepājas-Kuldīgas-Talsu pacēlums un Engures-Ķurmraga pacēlums.

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 125-126. lpp.