Baltkrievijas anteklīze (Baltkrievijas-Lietuvas izcilnis, Mazūrijas-Baltkrievijas anteklīze) ir liela tektoniska struktūra Austrumeiropas platformas rietumu daļā, kur kristāliskais pamatklintājs ieguļ tuvu Zemes virspusei. Anteklīze aizņem Baltkrievijas teritorijas centrālo un ziemeļrietumu daļu, tai piegulošās Latvijas un Lietuvas teritorijas, kā arī Polijas ziemeļaustrumus. Pamatnē tiek izdalīta pēc -500 m izohipsas, bet velves daļā pēc -300 m izohipsas. Izstiepta austrumu-rietumu virzienā 350 km garumā, un 40-120 km platumā (ieskaitot nogāzes, izmēri ir ~400x500 km).[1] Robežojas dienvidos ar Podļasas-Brestas ieplaku, Poļesjes sedlieni un Pripetes ielieci, austrumos un ziemeļaustrumos ar Žlobinas sedlieni un Oršas ieplaku, ziemeļos ar Latvijas sedlieni, ziemeļrietumos ar Baltijas sineklīzi un rietumos ar Varšavas ieplaku.

Anteklīze veidojās laikā no vēlā proterozoja līdz kvartāram ieskaitot. Velves daļā kristāliskais pamatklintājs ieguļ absolūtajās vērtībās no -50 līdz +87 m, nogāzēs nolaižas 500-700 m dziļumā, bet rietumos 1,5 līdz 2 km dziļi. To veido arhaja un apakšproterozoja metamorfie (gneisi, granītgneisi, migmatīti, dzelzs silikātu metabazīti), ultrametamorfie un magmatiskie ieži.

Nogulumiežu segu veido augšproterozoja, paleozoja un mezozoja-kainozoja ieži. Baltkrievijas anteklīzes piepaceltāko daļu veido Centrālbaltkrievijas masīvs, kuru klāj tikai neogēna un kvartāra nogulumi. Baltkrievijas anteklīze iekļauj sevī sīkākas tektoniskās struktūras — apklātus pamatklintāja pacēlumus (Bobovņanskas, Bobruiskas, Viļejkas, Ivacevičas, Mazūrijas), Voložinskas grābenu un Baltijas un Pieoršas monoklināles.

  1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 127. lpp.