Baltastes briedis
Baltastes briedis (Odocoileus virginianus) ir briežu dzimtas (Cervidae) pārnadžu suga, kas sastopama abos Amerikas kontinentos, gan Ziemeļamerikā, gan Dienvidamerikā.
| Baltastes briedis Odocoileus virginianus (Zimmermann, 1780) | |
|---|---|
 Tēviņš | |
 Mātīte | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Pārnadži (Artiodactyla) |
| Apakškārta | Atgremotāju apakškārta (Ruminantia) |
| Dzimta | Briežu dzimta (Cervidae) |
| Apakšdzimta | Stirnu apakšdzimta (Capreolinae) |
| Ģints | Amerikas brieži (Odocoileus) |
| Suga | Baltastes briedis (Odocoileus virginianus) |
| Sinonīmi | |
| |
| Izplatība | |
 | |
 Baltastes briedis Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļu
.jpg)
Baltastes brieža dabiskais izplatības areāls aptver lielāko daļu Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas ziemeļdaļu. Tas sastopams Kanādā, ASV, Meksikā, Centrālamerikā, izplatības areāla dienvidu robežai sasniedzot Peru un Bolīviju.[1] Amerikā tā ir visbiežāk sastopamā pārnadžu suga, kurai ir vislielākais izplatības areāls.
Baltastes briedis ir introducēts daudzās vietās pasaulē: Jaunzēlandē, Kubā, Jamaikā, Haiti, Puertoriko, Bahamās, Mazajās Antiļu salās, kā arī dažās Eiropas valstīs — Somijā, Čehijā, Slovākijā un Serbijā.[1][2][3][4]
Sistemātika
labot šo sadaļuBaltastes briedim ir ļoti daudz pasugu, kuru izdalīšana galvenokārt balstās uz morfoloģiskajām atšķirībām, tomēr vairāku pasugu pamatojamība ir apšaubāma.[5][6] Pēdējo gadu ģenētiskie pētījumi liecina, ka pasugu skaitam vajadzētu būt mazākam, nekā mūsdienās (apmēram 30—40, atkarībā no tā, kurai sistemātikai seko) tiek izdalītas.[5]
Visbiežāk sastopamā pasuga ir nominālpasuga jeb Virdžīnijas baltastes briedis (O. virginianus virginianus), toties Floridas briedis (O. virginianus clavium) un Kolumbijas baltastes briedis (O. virginianus leucurus) ir apdraudētākās. Kopumā baltastes briedim ir milzīga ģenētiskā dažādība, suga ir piemērojusies ļoti dažādām vidēm un apstākļiem. Centrālamerikas un Dienvidamerikas pasugas ir ļoti sarežģīti pētīt, jo tās mājo grūti pieejamās vietās, daudzviet mūsdienās tās ir arī izmirušas.
Izskats
labot šo sadaļuBaltastes briedis ir vidēji liels vai liels briežu dzimtas dzīvnieks. Tā kā sugai ir ļoti liels izplatības areāls, tās auguma atšķirības, atkarībā no ģeogrāfiskās vides, ir ievērojamas. Kopumā, jo tālāk no ekvatora dzīvo dzīvnieks, jo tas ir lielāks. Tā ķermeņa garums ir 95—200 cm, astes garums 10—36,5 cm, augstums skaustā 53–120 cm.[7][8]
Baltastes brieža tēviņš vidēji (ietverot visas pasugas) sver 68 kg, mātīte 45,3 kg.[9] Īpatņi, kas dzīvo izplatības areāla ziemeļos, var sasniegt 125 kg. Lielākais zināmais baltastes briedis ir svēris 232 kg.[10] Mātītes Ziemeļamerikā parasti sver 40–90 kg. Tropos dzīvojošās sver 35–50 kg, reizēm pat tikai 25 kg. Andu kalnu populācijas īpatņi, līdzīgi kā Ziemeļamerikas ziemeļu radinieki, arī ir lielāki, nekā tropos dzīvojošie. Arī to kažoks ir biezāks, garspalvaināks.
Kopumā baltastes brieža kažoks pavasarī un vasarā ir sarkanīgi brūns, bet rudenī un ziemā tas kļūst pelēkbrūns. Sugas pamanāmākā iezīme, kurai pateicoties tā ieguvusi arī savu nosaukumu, ir baltā astes apakšdaļa, kas redzama, kad dzīvnieks trauksmes stāvoklī to izslien stāvus gaisā kā baltu karogu, tādējādi brīdinot visus bara dzīvniekus. Astes virspuse ir brūna, tādā pašā krāsā kā ķermeņa matojums, tadēļ, kad tā nolaista lejā, ir tikpat kā nepamanāma. Ap acīm un purnu, kā arī zem zoda briedim ir balti laukumi. Šai sugai sastopama arī baltā morfa, kas nav albīni.
Ragi
labot šo sadaļuBaltastes briežu tēviņiem ir žuburoti ragi, bet arī apmēram vienai no 10 000 mātītēm ir ragi, lai gan to saista ar hermafrodītismu.[11] Reizēm tēviņu ragiem nav žuburu, tad tie ir kā pīķi, kas var būt gan gari, gan īsi. Ragu lielumu nosaka pieejamais barības daudzums un tās vērtīgums, dzīvnieka vecums un iedzimtība. Ragu žuburojums parasti ir simetrisks., bet var būt arī asimetrisks žuburojums
Katru gadu ragi tiek mainīti. Jaunie ragi sāk augt pavasarī, bet tie tiek nomesti ziema, sākot ar decembri un beidzot ar februāri, pēc tam, kad beidzas pārošanās sezona. Pavasarī ragus sedz pūkaina, velvetam līdzīga āda. Apmēram pēc mēneša samtainā āda nolobās. Ja šajā periodā ragi tiek savainoti, ievainojums saglabājas visu gadu. Labos barošanās apstākļos, ar pietiekamu kalcija daudzumu, kā arī ar atbilstošu ģenētiku,[12] ragiem var būt līdz 8 žuburiem jau jaunam briedim, kurš ir tikai pusotra gada vecs,[13] tomēr ragu žuburojumu vairāk ietekmē vecums. Par tēviņa vecumu liecina arī tā kažoka krāsa. Jo briedis vecāks, jo kažoks sudrabaināks, kā arī tā purns kļūst arvien garāks. Amerikas mednieki, kas ir ieinteresēti skaistu ragu trofejās, uzskata, ka pīķu ragu brieži būtu jāizmedī, lai atbrīvotos no šīs ģenētiskās līnijas.[12]
Atšķirības no melnastes brieža
labot šo sadaļuSalīdzinoši melnastes briedis vidēji ir lielāks nekā baltastes briedis. Vispamanāmākā atšķirība starp abām sugām ir ausu lielums. Melnastes briedim ausis ir daudz lielākas. Tā aste visbiežāk ir viscauri balta ar melnu astes galu (reizēm astes virspuse ir tumša, kā turpinājums muguras tumšajai viduslīnijai), toties baltastes briedim aste vienmēr ir balta tikai no apakšas, kā arī astes gals ir balts. Baltastes briedis, izslienot asti vertikāli gaisā, mēdz signalizēt par briesmām. Melnastes briedis asti neceļ un nelieto signalizēšanai.[14] Arī ragu struktūra abām sugām ir atšķirīga. Melnastes briedim ragu žuburi veidojas arī uz sānu zariem, bet baltastes briedim visi žuburi ir kā sānu zari, kas atdalās no galvenā stumbra. Kopumā melnastes brieža ragi ir lielāki un žuburotāki.[14]
Uzvedība
labot šo sadaļu.jpg)
.jpg)
Baltastes briedis samērā ātri piemērojas jauniem apstākļiem un jauniem barības avotiem.[15] To var sastapt gan prērijā, gan mežā. Centrālamerikas tropos dzīvojošās populācijas priekšroku dod sausajiem platlapu koku mežiem, kas jaukti ar skujkokiem un kas robežojas ar savannu, kopumā izvairoties no mitriem un bieziem mežiem.[16]
Lai arī baltastes briedis viegli piemērojas jauniem apstākļiem, tas ir ļoti tramīgs un uzmanīgs dzīvnieks. Tas ir ļoti veikls un spēcīgs. Reljefā vidē briedis spēj sasniegt ātrumu 48 km/h.[7] Tas ir arī ļoti labs peldētājs un ļoti bieži no plēsējiem izbēg, metoties kādā lielā ūdenstilpē. Ūdenī tas glābiņu meklē arī no kukaiņiem vasarā. Visu dzīvi baltastes briedis pavada samērā nelielā teritorijā, ļoti bieži tā nav lielāka par 1 km². Tas neveic arī nekādus sezoniālus pārceļojumus.[7] Baroties tie dodas krēslā: agri no rīta un pēcpusdienā līdz tumsai.[7]
Kopumā baltastes briedis ir vientuļnieks, īpaši vasarā. Izņēmums ir mātīte ar mazuļiem. Tomēr reizēm var novērot barus, kuros ganās vairāk kā 100 īpatņi.[7] Jaunās mātītes paliek kopā ar savām mātēm līdz 2 gadu vecumam, bet tēviņi pamet māti jau apmēram gada vecumā. Reizēm jaunie tēviņi veido nelielus vecpuišu barus, kuros ir 2—4 īpatņi, bet iestājoties riesta laikam, bars izjūk.[7] Riests sākas septembra sākumā. Šajā laikā tēviņi uzsāk savstarpējās cīņas, laužoties ar ragiem, lai iegūtu tiesības sapāroties.[7]
Barība
labot šo sadaļuBaltastes briedis ir zālēdājs un barojas ar visdažādāko veģetāro barību. Tie ir dažādi lakstaugi un graudzāles, koku un krūmu zari, dzinumi, lapas, arī kaktusi un dažādi asie prēriju grīšļi un zāles. Baltastes brieži ēd arī zīles, kukurūzu un dažādus augļus. To gremošanas sistēma spēj tikt galā arī ar sēnēm un indīgiem augiem, piemēram, indīgo efeju (Toxicodendron radicans). Kā visiem atgremotājiem arī baltastes briedim ir četru kambaru kuņģis. Katram nodalījumam ir sava funkcija un nozīme barības sagremošanā.
Vairošanās
labot šo sadaļuLielākā daļa baltastes briežu dzimumbriedumu sasniedz 2 gadu vecumā, lai gan ļoti retos gadījumos jaunas mātītes sapārojas pat 7 mēnešu vecumā.[7] Kopumā baltastes brieži ir poligāmi, lai gan reizēm tēviņi paliek kopā ar kādu no mātītēm, sākot ar dažām dienām un beidzot ar dažām nedēļām, līdz mātītei sākas meklēšanās. Tas parasti notiek novembrī. Meklēšanās periods ir īss — 24 stundas.[7] Ja mātīte šajā laikā nesapārojas, nākamais meklēšanās periods pienāk pēc apmēram 28 dienām.
Grūsnības periods ilgst 6,5 mēnešus. Pirmajā grūsnības reizē parasti piedzimst viens mazulis, bet vecākām mātītēm dzimst 2 mazuli, ļoti retos gadījumos 3 vai 4 mazuļi. Uzreiz pēc piedzimšanas mazulis sāk staigāt, bet zāli tas sāk knibināt dažu dienu vecumā. Mātes, kamēr stirnēni ir ļoti mazi, tos rūpīgi slēpj biezā un garā zālē, ierodoties pie mazuļiem ik pa 4 stundām. Kamēr māte ir aizgājusi, mazulis guļ, pieplacis pie zemes ar izstieptu kaklu. Mazuļa sarkanbrūno kažociņu rotā balti raibumiņi, tadēļ stirnēns dabā ir grūti pamanāms. Savai mātei sekot mazuļi sāk, sasniedzot 4 nedēļu vecumu, bet 2 mēnešu vecumā tie sāk baroties ar zāli.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 IUCN: Odocoileus virginianus
- ↑ «Establishment of the Invasive White-tailed Deer in Portland, Jamaica». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2016. gada 23. janvārī.
- ↑ White-tailed Deer (Odocoileus virginianus) in Cuba
- ↑ Overview of Impacts of Feral and Introduced Ungulates on the Environment in the Eastern United States and Caribbean
- ↑ 5,0 5,1 SPECIES: Odocoileus virginianus
- ↑ Comparison of geographic distribution models of white-tailed deer Odocoileus virginianus (Zimmermann, 1780) subspecies in Mexico: biological and management implications
- ↑ 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 ADW: Odocoileus virginianus
- ↑ Boitani, Luigi, Simon & Schuster's Guide to Mammals. Simon & Schuster/Touchstone Books (1984), ISBN 978-0-671-42805-1
- ↑ Mammalian Species: Odocoileus virginianus
- ↑ The Outdoor Life Book of World Records
- ↑ Wislocki, G.B. (1954). "Antlers in Female Deer, with a Report of Three Cases in Odocoileus". Journal of Mammalogy 35 (4): 486–495. doi:10.2307/1375571
- ↑ 12,0 12,1 The Management of Spike Bucks in a White-Tailed Deer Population
- ↑ Understanding Spike Buck Harvest
- ↑ 14,0 14,1 «Columbia Blacktail Deer». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 13. martā. Skatīts: 2016. gada 25. janvārī. Arhivēts 2016. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Christian Alejandro, Delfin Alfonso (2010). "Comparison of geographic distribution models of white-tailed deer Odocoileus virginianus (Zimmermann, 1780) subspecies in Mexico: biological and management implications". Therya 1 (1): 41–68.
- ↑ Brokx, P. A. (1984). White-tailed deer of South America. In: L.K. Halls (ed.), Ecology and Management of the White-Tailed Deer, pp. 525-546. Stackpole Company, Harrisburg, PA.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltastes briedis.