Atvērt galveno izvēlni

Balsīgas skaņas ir tādas, kuru izrunas laikā notiek balss saišu vibrācija.[1] Balsīgums ir viena no fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm.

Latviešu valodā (kā daudzās citās valodās) patskaņi (to vidū diftongi), puspatskanis /j/ un skaneņi vienmēr ir balsīgi, šīm skaņām kopīga ir to augstā sonoritāte (t. i., balss plūsmas neaizšķērsotība).[2] Troksneņiem savukārt pastāv balsīgu un nebalsīgu variantu opozīcija.

Līdzīga situācija ir starptautiskajā fonētiskajā alfabētā, kur plaši izplatītajiem nebalsīgajiem troksneņiem ir pašiem savas zīmes (piemēram, /p t k//b d g/ nebalsīgi varianti). Reti sastopamu nebalsīgu skaņu apzīmēšanai izmanto aplīti zem burta, piemēram, /u̥/ vai aplīti virs burta, ja tam ir apakšgarums, piemēram, /j̊/.

Reti sastopamas nebalsīgas skaņasLabot

Sonorantas skaņas (to vidū patskaņi un skaneņi) vairumā valodu ir tikai balsīgas, taču pastāv valodas ar nebalsīgiem patskaņiem un skaneņiem.

Japāņu valodas vārda suki ("patikšana") izruna cittautietim varētu izklausīties kā /ski/, taču vērojot runātāja muti būtu novērojama mutes forma, kas raksturīga nenoapaļotajam augsta mēles pacēluma pakaļējās rindas patskanim [ɯ], kas ir japāņu /u/ vērtība, bet bez balss saišu vibrācijas, tādējādi smalkākā fonētiskā pierakstā šādu izrunu varētu pierakstīt kā [sɯ̥ki] ar nebalsīgu patskani /u/.

Japāņu valoda gandrīz vienmēr pieprasa atvērtas zilbes, aizguvumu, internacionālismu un īpašvārdu pierakstā tie var kļūt grūti atpazīstami, piemēram, フレイベルガ Fureiberuga, taču ar nebalsīgu /u/ izrunu ir iespējams tos realizēt tuvāk to oriģinālajai izrunai, piemēram, /freiberga/ (jeb [fɯ̥reiberɯ̥ga]).

Mokšu valodā pastāv nebalsīgas versijas sonorantajiem /r rʲ l lʲ j/. Attiecīgi /r̥ r̥ʲ l̥ l̥ʲ j̊/, ko ortogrāfijā apzīmē ar ⟨рх, рьх, лх, льх, йх⟩, piemēram, марь (mar') "oga", марьхть (mar'xt') (dsk.) "ogas".

AtsaucesLabot

  1. Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga. 2007. Balsīgs: Fonoloģijā — tāds, kas norāda, ka šādas skaņas izrunai raksturīga balss saišu vibrācija. Viena no fonoloģiskajām šķīrējpazīmēm. Piemēram, latviešu literārajā valodā patskaņi un divskaņi, kā arī līdzskaņi b, d, dz [dz], dž [dʒ]. g, ģ [ɟ], j, l, ļ [ʎ], ņ [ɲ], r, v, z, ž [ʒ] ir balsīgi [+ balsīgi], bet . [ts], č [tʃ], h [x], k, ķ [c], p, s, š [ʃ], t ir nebalsīgi [– balsīgi].
  2. «Distinktīvās jeb šķīrējpazīmes un fonēmu dabiskās grupas». Skatīts: 2013. gada 25. novembris. Sonorantajiem līdzskaņiem latviešu valodā nav nebalsīgo līdzskaņu opozīcijas. Pēc sonoritātes skalas pašas sonorantākās skaņas latviešu valodā būtu patskaņi un [ j ], bet sonorantāki par citiem līdzskaņiem ir arī skaneņi jeb sonanti [ r, l, ļ, m, n, ņ ], savukārt [ v ] jau pieslejas [ - sonorantajām ] skaņām, kaut arī atrodas robežjoslā [sal. Markus D., 2000., 9. – 18. lpp.].