Babītes pilskalns

Babītes pilskalns
Babītes pilskalns
	Babītes pilskalns
Atrašanās vieta	Jūrmala, Rīgas reģions, Latvija
Koordinātas	56°57′29″N 23°50′31″E / 56.95817°N 23.84193°EKoordinātas: 56°57′29″N 23°50′31″E / 56.95817°N 23.84193°E
Piezīmes
Izrakumi	-
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Babītes pilskalns (Poļu kalns)
Aizsardzības numurs	2083
Vērtības grupa	valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 16. decembris

Babītes pilskalns (latīņu: castrum Babat, Babath) jeb Poļu kalns ir pilskalns Jūrmalas pilsētas teritorijā pie Jūrmalas apvedceļa (A10), Lielupes labajā krastā Babītes ezera austrumu galā. 13. gadsimtā šeit svarīgo tirdzniecības ceļu malā atradās viens no Sēlijas un Zemgales bīskapijas pārvaldes centriem - Babates jeb Svētās Marijas pils (1219-1228).

Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, apstiprināts ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128 kā Valsts aizsardzības objekts Nr.: 2083. "Babītes pilskalns".

Nosaukums

Babītes pilskalna nosaukums cēlies no ezera nosaukuma. Vēlāk tas saukts arī par Poļu kalnu, jo Poļu-zviedru kara laikā 1622. gadā poļu-lietuviešu karaspēks tajā ierīkojis kara nometni, lai aizkavētu zviedru armijas pārvietošanos uz Jelgavu.

Raksturojums

Babītes pilskalns ir deviņus metrus augsts kalns ar 10 x 20 m plakumu. Iespējams, ka kāpu pārvietošanās ir mainījusi pilskalna sākotnējo izskatu. Vēl 1935. gadā pilskalnā esot bijusi redzama 25 soļus gara ovāla bijušās pils vieta. Pēc pašreizējā teritoriālā iedalījuma pilskalns atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā un ir vienīgais arheoloģiskais piemineklis Jūrmalā. Netālu no Babītes pilskalna - Egļuciemā uz Mārupes novada pašvaldībai piederošās zemes atrodas valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis — Baznīckalns.^[1]

Vēsture

Līdz 13. gadsimtam Lielupes baseins atradās zemgaļu Upmales valsts teritorijā un gar to gāja stratēģiski svarīgais Lielupes ūdensceļš un sauszemes ceļš (t.s. Zemgaļu ceļš) gar Lielupes labo krastu uz Zemgali. Livonijas krusta karu laikā 1219. gadā pēc Mežotnes kaujas zemgaļi zaudēja kontroli pār Lielupes ūdensceļu. Zemgaļu pamestā ostas nocietinājuma vietā pirmais Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes pēc 1219. gada uzcēla koka pili. Pēc viņa nāves 1224. gadā to ieguva Sēlijas - Zemgales bīskaps Lamberts, bet ar 1226. gada 16. marta līgumu Lielupes lejteces labā krasta teritoriju ieguva Rīgas pilsēta. Par Zemgales bīskapam atņemto un Rīgai piespriesto Babates jeb Svētās Marijas pili Rīgas pilsēta samaksāja 37 sudraba markas un palīdzēja pie jaunas pils būves otrpus Lielupei.^[2]

1228. gadā zemgaļi un kurši rīkoja karagājienu uz Daugavgrīvu, kura laikā, iespējams, tika nopostīts arī Babītes cietoksnis.

Tā kā pēc Livonijas ordeņa sabrukuma 1562. gadā zemes, kas pašlaik skaitās Babītes novadā, nonāca Rīgas un Vidzemes pakļautībā, bet teritorijas Lielupes kreisajā krastā- Kurzemes hercogistes īpašumā, Lielupe kļuva par divu valstu robežu. Līdz pat 18. gadsimtam Salas pagasta rietumu daļa - Lielupes, Babītes ezera un upes ūdeņi bija Kurzemes hercoga un Rīgas pilsētas strīdus objekts, laiku pa laikam izraisot bruņotas sadursmes.^[2]

Nokļūšana

Babītes pilskalns atrodas starp Jūrmalas apvedceļu (A10) un Babītes ezera klāniem. Braucot no Rīgas puses, pirms Varkaļu kanāla tilta jānogriežas pa kreisi vietā ar norādi “Babītes pilskalns”. Nogriežoties meža ceļā, pēc apmēram 300 metriem ir akmens, pie kura pa meža taku jāpagriežas vēlreiz pa kreisi, tālāk redzams informācijas stends, soliņš un pilskalns.