Austrumgalindi
Austrumgalindi jeb goļadi (krievu: голядь) ir Hipatija hronikā (1038 un 1147) un Laurentija hronikā (1248)[1] minēta austrumbaltu cilts. 1058. gadā Kijevas lielkņazs Izjaslavs Jaroslavičs sakāva galindus. Ņemot vērā, ka viņš šajā laikā atradās Smoļenskas apkārtnē, var secināt, ka šis karš bija pret austrumgalindiem. Hipatija hronika raksta, ka 1147. gadā Suzdaļas kņazs Jurijs Dolgorukijs devās uzbrukumā pret Novgorodas kņazisti, Čerņigovas kņazam Svjatoslavam Olgevičam pavēlot doties karot uz Smoļenskas apgabalu. Svjatoslava karaspēks iekaroja Smoļenskas zemes un Protvas upes rajonā dzīvojošos galindus. 1248. gadā karā pret galindiem pie Protvas upes krita Vladimiras un Maskavas kņazs Mihails.[2]
Vēsture labot šo sadaļu
Pēc upju hidronīmiem spriežot, austrumbalti un austrumgalindi apdzīvoja apgabalu no Kļazmas upes ziemeļos, Žizdras dienvidos, Volgas iztekas rietumos un Maskavas austrumos.[2] Viņu zemes atrdās starp Okas labā krasta pieteku Upu un kreisā krasta pietekām Protvu un Ugru, vēlāko Smoļenskas, Kalugas, Tveras un Maskavas apgabalu teritorijā.
Šajā reģionā dzīvojošo baltu kultūra bija cieši saistīta ar mūsdienu Baltkrievijas teritorijā un Ukrainas ziemeļos atklātajām Dņepras baltu kultūrām. Iespējams, ka rietumbaltu galindu migrācija uz šejienes baltu zemēm notika 1. gadsimta otrajā pusē.
Šajos apgabalos ir aptuveni 400 baltu izcelsmes hidronīmu, kuru austrumu robeža sniedzas līdz Maskavai. Turklāt Maskava atrodas šī areāla iekšienē. Šajā teritorijā, protams, ir liels skaits arī slāvu hidronīmu, kas ir vēlāks uzslāņojums. Uz to norāda fakts, ka Piemaskavas apgabalos baltu cilmes nosaukumi raksturīgi lielākām un mazākām upēm, kamēr mazākām — tikai slāvu. Baltu un somugru hidronīmiem ir skaidri izteikta robeža, savukārt baltu un slāvu nav konstatētas nekādas robežas. Tas liecina par divu etniski-valodiski dažādu kopienu — galindu un slāvu — pastāvēšanu noteiktā laika posmā.
Austrumslāvi sāka iespiesties augšējās Okas baseinā ap 8. gadsimtu, nākamo gadsimtu laikā asimilējot baltus. Galindu blīvi apdzīvots apgabals saglabājās Maskavas tuvumā. Pēc slāvu migrācijas kopš 10. gadsimta austrumgalindi dzīvoja starp vjatičiem un krivičiem. Jauktas slāvu—baltu apmetnes austrumgalindu zemēs uz ziemeļiem no Okas parādās 11. gadsimtā.[3] Šķiet, Protvas un Naras reģionu slāvu migrācija neskāra līdz 15. gadsimtam, kad Maskavas kņazi sāka šeit dibināt pilsētas, kas beidzās ar pilnīgu galindu saliņu pārslāviskošanos.
Austrumgalindu pēdas ir meklējamas Smoļenskas, Kalugas un Maskavas apgabalu vietvārdos, no baltiem aizgūtos vārdos mordviešu un mariešu valodās un vietējā krievu izloksnē.
Nostāsti par galindiem to vēsturiskajā teritorijā saglabājās līdz pat 20. gadsimtam. Tautas atmiņā tie bija iesakņojušies kā milži. Tā Mešovas apriņķī (Мещовский уезд) tagadējā Kalugas apgabalā Čertovas ciemā atrodas kalns, uz kura, saskaņā ar nostāstiem, dzīvojis laupītājs Goļada. Tas sviedis cirvi 30 verstis.[4] Tajā pat apriņķī ir divi citi kalni, uz kuriem kādreiz dzīvojuši brāļi Goļadi, kuri viens otru apmētājuši ar cirvjiem. Tostarp tiek ziņots, ka tagad ar „goļadu” šajās vietās apzīmē klaidoni.[5]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Goļadi. Sedovs krieviski
- ↑ 2,0 2,1 В.В. Седов ГОЛЯДЬ
- ↑ Балто-славянские исследования. 1981. Древняя Москва в Балтийской перспективе. 10, 11 lpp
- ↑ Кашкаров В. М. К вопросу о древнейшем населении Калужской губернии. — Калужская старина. Год первый. Том 1, книга 2. Калуга. 1901, стр. 1 — 13 "по преданиям, в очень стародавные времена жил разбойник Голяга, по другим — Голяда. Обладал он силой непомерною, на 30 верст бросал свой топор".
- ↑ Селищев А. М. Из старой и новой топонимии. Сборник статей по языковедению Московского гос. пед. ин-та. 1939, стр. 139 (от голяда 'бедняк').
 | Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |