Artūrs Veckalniņš
Artūrs Veckalniņš (1889. gada 7. marts — 1942. gada 3. marts) bija praporščiks 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulkā un vēlāk leģendārs Zaļās armijas vadonis.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis Lubējas pagastā. Mācījās draudzes skolā. Strādāja Liezēres muižā par mežkopi. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada oktobrī viņu iesauca Krievijas impērijas armijā. Īsu laiku dienēja Pāvila gvardes pulkā, 1916. gada martā pēc paša vēlēšanās viņu pārcēla uz 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu, vēlāko 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku. Piedalījās kaujās Nāves salā, 1916. gada decembra—1917. gada janvāra Ziemassvētku kaujās pie Ložmetējkalna. 1917. gada septembrī praporščiku Veckalniņu atvaļināja no armijas, viņš dzīvoja Maskavā un darbojās pretlielinieciskā virsnieku organizācijā. 1918. gada jūnijā atgriezās Latvijā.
Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada sākumā, Sarkanajai armijai iebrūkot Vidzemē, Veckalniņš palika ienaidnieka aizmugurē nolūkā organizēt aktīvu pretošanos. Liezēres un tās apkārtnes pagastos viņš savāca apmēram 230 cilvēku lielu mežabrāļu "Zaļo armiju" un izcīnīja niknas kaujas ar sarkanarmiešiem. Sevišķi nozīmīgas bija Cēsu cietuma ieņemšana un 3 dienu ilgā kauja pret 600 lieliniekiem Kraukļu pagastā. Latvijas armijai sākot Vidzemes atbrīvošanu, pievienojies tai, iecelts par Liezēres iecirkņa komandantu un Cesvainē izvietoto spēku komandieri. To priekšgalā iznīcināja Cesvaines un Lubāna mežos klejojošās lielinieku grupas. Bermontiādes laikā vadīja savu partizānu vienību gan pretinieka aizmugurē, gan Sēlijas atbrīvošanas kaujās pie Taurkalnes, Jaunjelgavas, Valles, Vecsaules, kā arī pie Žeimeles un Kruķiem Lietuvā. 1919. gadā novembrī viņu paaugstināja par virsleitnantu, 3. decembrī ar savu nodaļu iedalīja 2. Ventspils kājnieku pulkā, kas 1920. gada janvārī piedalījās Latgales atbrīvošanas kaujās.
1920. gadā maijā Veckalniņu atvaļināja no armijas un viņš saimniekoja Jumurdas pagasta Soklēnu mājās. Bijis rotas komandieris 9. Madonas aizsargu pulkā. Pēc Latvijas okupācijas viņu 1940. gada 23. septembrī Madonā apcietināja un deportēja uz Krieviju. 1942. gada 7. februārī PSRS leTK Sevišķā apspriede piesprieda Veckalniņam nāvessodu. Nošauts 1942. gada 3. martā Novosibirskā.
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Apbalvots ar 3 Jura medaļām un visiem 4 Jura krustiem. Par kauju nopelniem cīņās pie Ložmetējkalna (būdams feldfēbelis, vadīja kaujās rotu) paaugstināts praporščika pakāpē.
- Lāčplēša Kara ordenis par varonību 1916. gada 23. decembra kaujā pie Mangaļu mežsargmājas, kurā Veckalniņš kā vada komandieris pirmais ar savu vadu ielauzās ienaidnieka nocietinājumos, aizrāva sev līdzi tuvcīņā citus strēlniekus un ar spīdošu uzvaru veicināja visas kaujas tā brīža iznākumu; kaujā par ienaidnieka artilērijas bateriju personiski ieguva ložmetēju darba kārtībā.