Aromūnu nacionālisms
Aromūnu nacionālisms (aromūnu: Natsionalismu armãneascu) ir ideoloģija, kas apliecina aromūnus kā atsevišķu nāciju. Liela daļa aromūnu ir attālinājušies no nacionālistiskām tēmām, piemēram, savas nacionālas valsts izveides vai etniskās autonomijas sasniegšanas valstīs, kurās viņi dzīvo. Neskatoties uz to, aromūniem ir sava etniskā identitāte un lepnums.[1] Vēsturē aromūnu nacionālisti bieži tika sadalīti progrieķiskajās un prorumāniskajās frakcijās.[2]
Grieķu un bulgāru bandu atkārtotās vajāšanas, uzbrukumi un slepkavības pret aromūniem Osmaņu impērijā veicināja aromūnu nacionālismu, ko vēl vairāk veicināja dažu aromūnu darbība Rumānijā.[3] 1917. gadā Itālijas karaspēka klātbūtnes laikā Grieķijā Pirmā pasaules kara laikā aromūnu nacionālistu grupa mēģināja izveidot aromūnu valsti, ko atbalstīja Rumānija. Tomēr Itālijas karaspēks galu galā atkāpās, un Grieķijas varas iestādes pēc tam vajāja šo grupējumu.[4]
Šāds projekts tika atjaunots Otrajā pasaules karā pēc ass iebrukuma Grieķijā, un 1941. gadā tika nodibināta Pindus Firstiste, kuru vadīja aromūnu nacionālists Alkibiads Diamandi . Neskatoties uz reālas politiskās varas trūkumu, šai Firstistei bija savi militārie spēki — Romas leģions, kas sadarbojās ar fašistu itāļu un nacistiskās Vācijas spēkiem. Aromūnu valoda tika noteikta par oficiālo valodu, grieķu valodas lietošana tika aizliegta un tika mēģināts izveidot aromūnu parlamentu. Tomēr ass spēki atkāpās, un grieķu pretestība ar vairākiem aromūnu locekļiem pārņēma reģionu 1944. gadā.[5]
Mūsdienās izplatīta aromūnu frāze, kas pauž etnisko lepnumu, ir S-bãneadzã armãnamea ("Lai dzīvo aromūni").[6] Vēl viena slavena frāze ir Armãnlu nu cheari ("Aromūns neiet bojā").[7][8][9]
Skatīt arī labot šo sadaļu
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Nowicka, Ewa (2016). "Ethnic identity of Aromanians/Vlachs in the 21st century". Res Historica 41: 213–235. doi:10.17951/rh.2016.0.213.
- ↑ Crețulescu, Vladimir Constantin (2021). "Aromanian ethnicity in the accounts of British travelers through the Balkans (approx. 1800–1860)". Hiperboreea 8 (1): 38–58. doi:10.5325/hiperboreea.8.1.0038. JSTOR 10.5325/hiperboreea.8.1.0038.
- ↑ Clark, Roland (2015). "Claiming ethnic privilege: Aromanian immigrants and Romanian fascist politics". Contemporary European History (Cambridge University Press) 24 (1): 37–58. doi:10.1017/S0960777314000411. JSTOR 43299461.
- ↑ Tușa, Enache (2013). "The Peace of Bucharest of 1913: Political effects and demographic realities in Southern Dobrogea". Revista Română de Studii Eurasiatice 9 (1–2): 43–52.
- ↑ Motta, Giuseppe (2011). "The Fight for Balkan Latinity. The Aromanians until World War I". Mediterranean Journal of Social Sciences 2 (3): 252–260. doi:10.5901/mjss.2011.v2n3p252. ISSN 2039-2117.
- ↑ Petru Vulcan. «Armãna» (rup). Editura Cartea Aromână. ISBN 9789739636094.
- ↑ Mirela Roznoveanu. Vlachica: Mountaintops Above a Stormy Sea of Contending Empires. Xlibris, 2021. ISBN 9781664168053.
- ↑ Adam Popescu. «"Lali Vasili a stat 20 de zile pe pământ după moarte"». Evenimentul Zilei (rumāņu), 2010. gada 4. oktobris.
- ↑ Andrei Călin Dumitrescu. In search of the center and periphery: Linguistic attitudes, minorities, and landscapes in the Central Balkans. Slavica Helsingiensia 49. University of Helsinki, 2016. 103–114. lpp. ISBN 9789515125200.