Aristīds Grose
Aristīds fon Grose (Aristid von Grosse; 1905—1985) bija vācbaltiešu izcelsmes ASV kodolķīmiķis, darbojās atombumbas izveides projektā. Protaktīnija pētnieks.
| ||||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Dzimis 1905. gada 4. janvārī Rīgā diplomāta Viktora Groses un viņa sievas Ellas Marijas Elmerices, dzimušas fon Līvenas, ģimenē.[1] No 1906. gada dzīvoja Japānā un Ķīnā, jo viņa tēvs bija Krievijas impērijas konsuls Jokohamā (1906—1910), tad ģenerālkonsuls Šanhajā (1911—1924).
Studēja Berlīnes Šarlotenburgas Augstākajā tehniskajā skolā (Technische Hochschule zu Berlin, 1922-1926). Strādāja kopā ar Oto Hānu un Lizu Meitneri viņu laboratorijā 1927. gadā, viņam izdevās no rādija ražošanas atkritumiem izolēt protaktīnija (V) oksīdu. 1930. gadā Grose emigrēja uz ASV, kur strādāja par Čikāgas Universitātes ķīmijas docentu (1931—1940). 1934. gadā viņš bija pirmais, kurš no 0,1 mg protaktīnija oksīda pagatavoja metālisku protaktīniju, vispirms pārvēršot oksīdu par protaktīnija jodīdu un pēc tam sadalot to vakuumā ar elektrisko izlādi.
Otrā pasaules kara laikā viņš darbojās Manhetenas projektā pie atombumbas izstrādes. No 1948. līdz 1969. gadam viņš bija Templa Universitātes Pētniecības institūta prezidents. Vēlāk viņš strādāja Franklina institūta laboratorijā Filadelfijā, līdz 1979. gadā devās pensijā. Miris 1985. gada 21. jūlijā Kalifornijā.
Viņa jaunākais brālis Leo (Ļevs) Grose (1906-1950?) bija rakstnieks, 1950. gadā apcietināts Maskavā un miris Butirku cietumā pēc spīdzināšanas.[2]
Publikācijas labot šo sadaļu
- Das Element 91; seine Eigenschaften und seine Gewinnung. Arhivēts 2021. gada 31. oktobrī, Wayback Machine vietnē. In: Berichte der deutschen chemischen Gesellschaft. 61, Nr. 1, 1928, S. 233—245. doi:10.1002/cber.19280610137.
- Element 91. In: Science. 80, Nr. 2084, 1934, S. 512—516. doi:10.1126/science.80.2084.512. PMID 17734249.
- Zur Herstellung von Protactinium. Arhivēts 2021. gada 31. oktobrī, Wayback Machine vietnē. In: Berichte der deutschen chemischen Gesellschaft (A and B Series). 68, Nr. 2, 1935, S. 307. doi:10.1002/cber.19350680218.