Andrejs Dripe

Andrejs Dripe (dzimis 1929. gada 5. jūnijā Valmierā, miris 2013. gada 3. novembrī) bija latviešu pedagogs, rakstnieks un publicists.

Andrejs Dripe Personīgā informācija Dzimis 1929. gada 5. jūnijā Valmiera, Latvija Miris 2013. gada 3. novembrī (84 gadi) Tautība latvietis Dzīvesbiedre Zigrīda Dripe Bērni Jānis Dripe

Literārā darbība Nodarbošanās Rakstnieks, publicists Valoda latviešu Slavenākie darbi "Pēdējā barjera" Augstskola LVU

Dzīvesgājums

Dzimis 1929. gadā Valmierā ceļu inženiera ģimenē. Vācu okupācijas laikā dzīvoja Valmierā, mācījās Valmieras 2. tautskolā. 13 gadu vecumā viņš sācis rakstīt dienasgrāmatu, papildinot to ar kārtīgiem, precīziem zīmējumiem. Otrais viņa dullums bija munīcija un ieroči. Kara un pēckara gados to Valmieras apkārtnes mežos netrūka, un katram sevi cienošam puikam bija savs slepenais arsenāls. Andrejs Dripe vēlāk ir rakstījis, ka «savā agrajā jaunībā tikai nejaušībām varu pateikties, ka nenokļuvu aiz restēm. Man vienkārši laimējās. /../ Priecājos par to, ka esmu kaut cik spējis saglabāt savu pusaudžu gadu dulluma izpratni un līdz ar to saprast tos, kas tajā vēl atrodas. /../ Žēl, ka daudzi pieaugušie pilnīgi aizmirst (vai izliekas, ka aizmirsuši) šos nenormālos gadus, tēlo nezinkādus svētos un izliekas, ka tik gudri, kā tagad, bijuši jau no mazbērna vecuma.»

Pēc atgriešanās Rīgā līdz 1949. gadam mācījās Rīgas 1. vidusskolā, agri apprecējās un ģimenes uzturēšanai nolēma kļūt par skolotāju.

1950. gadā absolvēja Rīgas 4. vidusskolas pedagoģijas klasi un kopā ar sievu strādāja par skolotājiem Atašienes septiņgadīgajā skolā, Palsmanes vidusskolā un Spaliņu pamatskolā, tad Ķempu septiņgadīgajā skolā.

1956. gadā žurnāls "Bērnība" nopublicēja viņa stāstu "Lielās zivis".

No 1960. līdz 1969. gadā strādāja Cēsu darba kolonijā nepilngadīgajiem. Pēc dēla Jāņa atmiņām, «Mani vecāki atšķīrās ar to, ka spēja saskatīt – ne visi kolonijā ir vienādi. Un mēģināja arī tiem jauniešiem radīt kādu brīvības sajūtu. Panāca, ka dažus gudrus puikas ved uz nodarbībām vakarskolā, lai viņi varētu turpināt mācīties, jo kolonijā nebija vidusskolas klašu. Kad tēvam bija jābrauc viņiem pakaļ, viņš ņēma līdzi arī mani, un es atceros, ka kāds no audzēkņiem prasīja: «Audzinātāj, varbūt mēs varam nebraukt tūliņ atpakaļ uz to zonu?» Un tēvs mierīgi nobrauca līdz Gaujai, kur ievas ziedēja un lakstīgalas dziedāja, vai izmeta kādu citu līkumu. Puiši to ļoti novērtēja. Kolonijas vadība uzticējās maniem vecākiem, un mani vecāki uzticējās audzēkņiem, un nebija sajūtas, ka kāds tādā ārpusreglamenta izbraukumā varētu, piemēram, aizbēgt.»

Līdztekus Dripe neklātienē studēja Latvijas Valsts Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē un pēc studiju absolvēšanas līdztekus strādāja par Cēsu Vēstures un mākslas muzeja zinātnisko līdzstrādnieku (1965–1969).

1964. gadā viņš kļuva par Latvijas Rakstnieku savienības biedru.

Pēc stāsta "Pēdējā barjera" (1971) publicēšanas Dailes teātra režisors Arnolds Liniņš kopā ar kustību režisoru Modri Tenisonu 1974. gadā pēc šī stāsta motīviem izveidoja lugu, kas kļuva ļoti populāra.

Andrejs Dripe bija Savienības valdes sekretārs 1979. gadā, pēc tam savienības prozas konsultants (1981—1985). Dripe ieņēma gan algotus, gan sabiedriskus amatus Rakstnieku savienībā un tās Komunistiskās partijas (biedrs kopš 1975. gada) pirmorganizācijā, kur viņš ievēlēts par valdes sekretāru (1979), valdes sekretāra vietnieku (1981), organizatorisko sekretāru (1983), bijis prozas konsultants (1981–1985). 1982. gada martā Dripe kļuvis par Valsts Drošības komitejas aģentu.

Kā RS loceklis un vadītājs A. Dripe baudīja privilēģijas kopā ar sievu Zigrīdu. Vēstulēs dzejniecei Veltai Tomai 1980. gadu sākumā viņš rakstīja: „Ungārijas brauciens tika iecerēts kā atpūta un atvaļinājums vispirms Zigai (es jau tieku visādās turnejās un braucienos vairāk nekā viņa), lai dabū pastaigāt pa ārzemēm, atpūsties no ikdienas rūpēm.” A. Dripes sieva arī bija braucienos Indijā un Šrilankā.

1980. gados Dripe devies komandējumos un atpūtas braucienos uz Ungāriju, Sīriju un Tuvajiem Austrumiem, Vācijas Federatīvo Republiku, Dienvidslāviju, vēlreiz uz Vācijas Federatīvo Republiku, Zviedriju, Kanādu un Somiju. 1984. gada pavasarī notika Dripes ceļojums uz Rietumvāciju pēc vietējās latvietes Dzidras Vilkas ielūguma un ilga apmēram divus mēnešus. Dzidras brālis Arnolds Dzelzkalns-Dzelzkalējs inženieris, Esenes Zemes ierīcības pārvaldes priekšnieks, bija arī Latvijas Centrālās Padomes Vācijā ģenerālsekretārs. Brauciena laikā Dripe pētīja jauniešu dzīvi Rietumvācijā, publicējot savus iespaidus rakstā “Pasauli neapturēt” jauniešu žurnālā “Liesma” (metiens 174 000 eks.) 1984. gadā (nr. 8–11); atsevišķa nodaļa “Ārākāpēji” arī laikrakstā “Padomju Jaunatne” (metiens 216 000 eks.) 1985. gada 21.–27. februārī. Raksta paplašināta versija kā atsevišķa nodaļa tika iekļauta grāmatā “Līdzatvestais” (1986), kuras manuskripts pabeigts un nodots izdevniecībai “Avots” 1984. gada beigās un izdots 1986.g. vasarā.

Miris 2013. gadā Rīgā.

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1979)

Ģimene

Dēls arhitekts, politiķis un diplomāts Jānis Dripe. Ģimenē arī bija vēl divi dēli.

Bibliogrāfija

Dripe rakstīja grāmatas bērniem, romānus u.c. darbus. Bija vairāku filmu scenāriju autors.

Dripe rakstīja grāmatas bērniem, romānus u.c. darbus. Bija vairāku filmu scenāriju autors.

• "Lielās zivis" (1956)
• "Mežciema puikas" (1956)
• "Četri ceturkšņi" (1962)
• "Ceļa zīmes" (1966)
• "Cietā galva" (1970)
• "Pēdējā barjera" (1971)
• "Tā tas varētu būt" (1973)
• "Kolonijas audzinātāja piezīmes" (1975)
• "Brīnumu meklējot" (1976)
• "Bet kā ar meitenēm?" (1978)
• "Vēstules no kolhoza" (1981)
• "No piesardzīga optimista pozīcijas" (1984)
• "Līdzatvestais" (1986). Grāmatas metiens – 40 000 eksemplāru, tā atzīta par populārāko 1986. gada publicistikas grāmatu. Pirmā grāmata Padomju Latvijā, kurā no oficiāla avota bija iespējams uzzināt vairāk par “iztēloto Rietumu” realitāti, piemēram, narkomāniju, streikiem, seriāliem, horoskopiem, publikācijām par seksu jaunatnes žurnālos, augstajām degvielas cenām, diskrimināciju, bezdarbu utt.: “Dzīvot veltīgi mēnesi pēc mēneša, apzināties, ka laiks iet, bet tur nekas neesi, citi strādā, bet tu nīksti uz viņu nopelnītā rēķina, vai tas jums neliekas šausmīgi?”
• "Mazā brīvība" (1989)
• "Bez skaistas maskas" (1-3, 1993-1994)

Atmiņa

«Dripe izmisīgi brēc: «Tāda nevar būt dzīve, tā nedrīkst būt!» Dripe brēc, kā no darba atlaists. Viņš brēc par visiem no darba atlaistajiem. Jo alkoholiķis taču ir «atlaists» no darba, pat no visas dzīves. Uz pilsētu izbēgušie lauku puikas taču ir «atlaistie». Visu laiku dežurē Dripe. Viņš visvairāk gribējis veicināt. Un aizķeroties iedibinājis veselu lauku dzīves terminoloģijas vārdnīcu: «mutes izdarības», «pirmrindnieka skumjais tēls», «mehanizētais dzērājs», «pilnā pussparā», «pēdējais masveidīga, kārtīga darba liecinieks». Mani nebaida šie vārdi Dripes grāmatā, šie spoguļvārdi, - tie jau tikai atspoguļo, mani baida paši šie jēdzieni dzīvē.» Imants Ziedonis, grāmata Tik un tā, ievads.

«Andrejs vārdos sevi griezīgi kritizēja, negācijās tērpa notiekošo tuvākajā apkaimē un pasaulē. Nevarēju saprast, vai Dripe tādējādi tīšuprāt ierauj sarunbiedru valodās, vai patiešām viņš caurcaurēm ir pesimists.» Ēriks Hanbergs, atvadu vārdi no Rakstnieku savienības.

Сitāti

Par trimdas tautiešiem:

“Ar ciemos atbraukušajiem ārzemniekiem (no kapitālistiskās pasaules bieži brauc svešuma tautieši – emigranti) situācija jau savādāka. Viņi patiešām savas zemes apstākļus zina labi un tās vides vai slāņa īpatnības, kurās paši dzīvo, pat izcili labi. Taču šie cilvēki ne vienmēr ir noskaņoti vai ieinteresēti turienes dzīves objektīvam raksturojumam. Un atkal – tas ir cilvēcīgi un saprotami. Gribas taču savus panākumus un savu stāvokli paspilgtināt, gribas nospēlēt bagātos ārzemju onkuļus, pārsteigt draugus un radus dzimtenē. Tiek vestas dāvanas, vairāk vai mazāk demonstratīvi tērēta nauda, kas varbūt ilgi krāta un taupīta tieši šim brīdim. (..) Negribu apšaubīt – dažs no atbraucējiem patiešām ir bagāts cilvēks, taču vairākumā gadījumu “miljonāri” tiek radīti piepacelti naivā iztēlē.”