Amiloīdums (mikoloģija)

Amiloīdums mikoloģijā ir kādas sēnes daļas pozitīva amiloīda reakcija, kad to ķīmiski pārbauda, izmantojot jodu kā sastāvdaļu Melcera reaģentā vai, retāk, Lugola šķīdumā, tā radot zilu vai zili melnu krāsojumu. Termins "amiloīds" ir cēlies no latīņu vārda amyloideus ("cietei līdzīgs"),^[1] jo ciete rada līdzīgu reakciju, ko arī sauc par amiloīdo reakciju. Testu var veikt ar mikroskopiskiem objektiem, piemēram, sporu vai hifu sieniņām, vai arī makroskopiskiem sēnes audu gabaliņiem, kuriem uzklāj pilienu reaģenta. Pie negatīvas reakcijas, ko sauc par inamiloīdu vai neamiloīdu, pētāmie audi paliek savā krāsā. Reakciju, kas rada brūnu krāsojumu, sauc par dekstrinoīdu reakciju. Visbiežāk uz šo reakciju pārbauda sēņu sporas, un zinātniskākajos sēņu noteicējos tiek norādīts, vai sugas sporas ir vai nav amiloīdas. Tāpat pārbauda arī hifas un bazīdijas.

Reaģenti labot šo sadaļu

Melcera reaģents ir joda un kālija jodīda šķīdums 50% hlorālhidrātā (C₂H₃Cl₃O₂).^[2]^[3] Pie iespējas tiek lietots šis reaģents.
Lugola šķīdums ir joda šķīdums kālija jodīda ūdens šķīdumā. Izveidojies savienojums KI₃ (kālija trijodīds), atšķirībā no joda, labi šķīst ūdenī. Tiek plaši lietots medicīnā un ir plaši pieejams pārdošanā, kamēr Melcera reaģents lielā daļā pasaules nav tik viegli dabūjams tā toksiskuma dēļ. Tomēr reizēm reakcijas uz Lugola šķīdumu atšķiras no Melcera reaģenta rādījumiem.^[4]
Vizikols ir 2010. gados izstrādāts aizvietotājs grūti pieejamajam hlorālhidrātam, kurš ietilpst Melcera reaģentā. Tomēr tas, tāpat kā Lugola šķīdums, netiek uzskatīts ar pilnvērtīgu aizvietotāju.^[5]

Reakcija labot šo sadaļu

Amiloīda reakcija notiek, ja sporas vai citi pētāmie audi satur cieti. Šajā gadījumā objekts nokrāsojas pelēkos, violetos vai zilos toņos.
- Hemiamiloīda reakcija raksturīga lielai daļai asku sēņu. Šajā gadījumā audi nereaģē uz Melcera reaģentu, bet kļūst sarkani ar Lugola šķīdumu. Zilā nokrāsošanās ar Melcera reaģentu notiek tikai pēc audu iepriekšējas apstrādes ar kālija hidroksīdu.^[6]
Dekstrinoīda reakcija notiek, ja audi cietes vietā satur dekstrīnu. Tad tie nokrāsojas dzelteni brūnos toņos.
Neamiloīda reakcija ir reakcijas trūkums, kad sporas nesatur ne cieti, ne dekstrīnu. Audi saglabā savu krāsu.^[7]

Ir bijuši mēģinājumi iedalīt reakcijas sīkāk. Tā, 2005. gadā V. Spirins ieteica šādu iedalījumu, vadoties no J. Petersena 1996. gadā piedāvātās krāsu skalas:^[8]

vāji dekstrinoīda — gaiši brūna (P14) līdz gaiši olīvu (P16)
dekstrinoīda — dzeltenīgi brūna (P9)
izteikti dekstrinoīda — oranži brūna (P7)
neskaidri amiloīda — gaiši pelēka (P53) līdz gaiši violeti pelēkai (P59)
vāji amiloīda — pelēka (P55)
amiloīda — zilgani pelēka (P57) līdz tumši zilgani pelēkai (P56)
izteikti amiloīda — vīna pelēka (P58) līdz pelēcīgi violetai (P44)

Amiloīdums izpaužas arī paraugos, kas ilgstoši (vairāk nekā 100 gadus) glabāti herbārijā.^[9]

Atsauces labot šo sadaļu

↑ Miguel Ulloa. Illustrated dictionary of mycology (2nd ed izd.). St. Paul, Minn. : APS Press, 2012. ISBN 978-0-89054-400-6. OCLC 793519950.
↑ РЕАКТИВ МЕЛЬЦЕРА
↑ Miller OK, Miller H. 2006. North American Mushrooms: A Field Guide to Edible and Inedible Fungi. Guilford, CT: Falcon Guide. ISBN 0-7627-3109-5. p 549.
↑ Leonard, Lawrence M. (2006). "Melzer's, Lugol's or Iodine for Identification of white-spored Agaricales?" (PDF). McIlvainea. 16 (1): 43—51.
↑ Leonard, Lawrence M. (Summer 2019). "Melzer's Reagent Update, 2019" (PDF). Fungi. 12 (2): 10.
↑ Baral H-O. 1987. Lugol's solution/IKI versus Melzer's reagent: Hemiamyloidity, a universal feature of the ascus wall. Mycotaxon 29:399—450.
↑ Змитрович И. В. Семейства ателиевые и амилокортициевые. — М. — СПб.: Товарищество научных изданий КМК, 2008. — С. 24—25. — (Определитель грибов России. Порядок афиллофоровые; Выпуск 3). — ISBN 978-5-87317-561-1.
↑ W. A. Spirin, I. V. Zmitrovich, V. F. Malysheva. Notes on Perenniporiaceae. — St. Petersburg: All-Russian Institute of Plant protection, 2005. — С. 9. — (Folia Cryptogamica Petropolitana. No. 3). ISSN 1810-9586
↑ Вассер С. П. Флора грибов Украины. Агариковые грибы. — Киев: «Наукова думка», 1980. — 54. lpp.

Ārējās saites labot šo sadaļu

[1] Miguel Ulloa. Illustrated dictionary of mycology (2nd ed izd.). St. Paul, Minn. : APS Press, 2012. ISBN 978-0-89054-400-6. OCLC 793519950.

[2] РЕАКТИВ МЕЛЬЦЕРА

[3] Miller OK, Miller H. 2006. North American Mushrooms: A Field Guide to Edible and Inedible Fungi. Guilford, CT: Falcon Guide. ISBN 0-7627-3109-5. p 549.

[4] Leonard, Lawrence M. (2006). "Melzer's, Lugol's or Iodine for Identification of white-spored Agaricales?" (PDF). McIlvainea. 16 (1): 43—51.

[5] Leonard, Lawrence M. (Summer 2019). "Melzer's Reagent Update, 2019" (PDF). Fungi. 12 (2): 10.

[6] Baral H-O. 1987. Lugol's solution/IKI versus Melzer's reagent: Hemiamyloidity, a universal feature of the ascus wall. Mycotaxon 29:399—450.

[7] Змитрович И. В. Семейства ателиевые и амилокортициевые. — М. — СПб.: Товарищество научных изданий КМК, 2008. — С. 24—25. — (Определитель грибов России. Порядок афиллофоровые; Выпуск 3). — ISBN 978-5-87317-561-1.

[8] W. A. Spirin, I. V. Zmitrovich, V. F. Malysheva. Notes on Perenniporiaceae. — St. Petersburg: All-Russian Institute of Plant protection, 2005. — С. 9. — (Folia Cryptogamica Petropolitana. No. 3). ISSN 1810-9586

[9] Вассер С. П. Флора грибов Украины. Агариковые грибы. — Киев: «Наукова думка», 1980. — 54. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]