Ametists

Ametists (grieķu: αμεθυστoς — "a" ("ne") un "methuskein" ("piedzerties") — no ticējuma, ka akmens pasargās no reibuma) (SiO₂) ir violeta vai purpursarkana kvarca paveids, kuru bieži izmanto kā dārgakmeni. Ametistu kā dārgakmeni lietoja jau Senajā Ēģiptē, kur to lietoja kā materiālu zīmogiem. Senajā Grieķijā un Senajā Romā cilvēki nēsāja ametista talismanus un izmantoja no ametista darinātus traukus ticot, ka tas pasargās no reibuma.

Agrāk ametistu ierindoja starp vērtīgākajiem dārgakmeņiem līdzās dimantam, safīram, rubīnam un smaragdam. Kopš bagātīgu atradņu atklāšanas vairākās pasaules valstīs (piemēram, Brazīlijā) tas zaudējis lielu daļu agrākās vērtības. Tomēr šis fakts nemazina ametistam piemītošās dārgakmens īpašības.

Krāsas izcelsme un citas īpatnības

20. gadsimtā speciālisti uzskatīja, ka ametista krāsu nosaka mangāna piejaukums kvarcam. Tomēr, tā kā siltuma ietekmē (jau pie 250°) akmens var mainīt vai pat zaudēt krāsu, citi speciālisti uzskatīja, ka krāsu nosaka pat organiskie piejaukumi. Tomēr pēdējā laikā izpratne par ametista krāsas izcelsmi mainās — šo krāsu visbiežāk rada dzelzs joni, nereti apvienojumā ar radioaktīvo starojumu.

Karsējot ametists parasti kļūst dzeltens — tāpēc lielākā daļa veikalos nopērkamā citrīna ir vienkārši "dedzināts ametists". Raksturīgi arī, ka klints malā saulei atsegts ametista kvarcs laika gaitā zaudē savu krāsu.

Ametists sastāv no smalki saslāņota kvarca, kur katram slānītim ir atšķirīgs kristāliskās struktūras virziens. Šādu īpatnēju struktūru varētu izraisīt mehānisks stress kristāla veidošanās laikā. Šādas uzbūves dēļ ametista lūzums ir ar rievainu struktūru. Daži mineralogi pieskaita ametistiem jebkuru kvarcu ar šādu lūzumu, neatkarīgi no kvarca krāsas.

Atradnes

Ametists dabā ir bieži atrodams, tomēr lieli, skaisti un dzidri kristāli, kas būtu piemēroti juvelierizstrādājumu izgatavošanai ir atrodami samērā reti. Šādi kristāli atrodami granīta dzīslās esošajos tukšumos. Ahātu žeodu iekšējo tukšumu bieži arī izklāj skaisti, mirdzoši ametista kristāli. Ametista kristāli bieži pieņem raksturīgo kvarca kristālisko formu — sešstūra prizma ar sešstūra piramīdu galā.

Šādas skaistas žeodas atrodamas Brazīlijā un Urugvajā. Lielākās drūzas no Brazīlijas var būt pat 2 metrus augstas. Skaistus ametistus atrod Krievijā, jo sevišķi Murzinkas atradnē Urālos, netālu no Jekaterinburgas. Šeit ametistu atrod granīta iežu tukšumos. Ametistu atrod arī daudzviet Indijā. Skaisti ametista oļi atrodami arī Šrilankā.

Latvijā ļoti mazus (ne vairāk kā dažus mm garus) ametista kristālus ļoti reti var atrast granīta iežu laukakmeņu tukšumos.

Paveidi

Slīpēts ametista kristāls

Tā kā ametists ir populārs dārgakmens, tiek lietoti vairāki aprakstoši termini, kas apzīmē dažādus ametista krāsas toņus.

Rose de France — bāli sārta ceriņkrāsa vai violeta nokrāsa. Vismazāk pieprasītais paveids.
Siberian — spilgti violeta krāsa ar sarkanu mirdzumu. Vispieprasītākais un dārgākais paveids. Šādas krāsas akmeņus atrod ne tikai Sibīrijā bet arī Urugvajā, Zambijā un citur.
Ametrīns ir salīdzinoši nesens termins, kuru attiecina uz ametista — citrīna kristāliem, kuriem daļa ir violetā krāsā un daļa — dzeltenā.

Par Austrumu ametistu juvelieri un dārglietu tirgotāji var dēvēt sārtu korundu, taču šādu terminu lieto arī skaistiem ametista kristāliem. Šī termina lietošana netiek uzskatīta par vēlamu. Korundu no ametista var atšķirt pēc tā, ka mākslīgā apgaismojumā ametists būs bālā, pelēcīgā krāsā, kamēr korunds joprojām būs skaistā violeti sarkanā krāsā. Ametistu ļoti bieži atdarina ar violetu stiklu.

Ametists kultūrā

Ametists ir februāra horoskopa akmens. Tas ir augstāko lietu izpratnes simbols — augsta ranga katoļu baznīcas amatpersonas nereti mēdz nēsāt gredzenu ar lielu ametistu. Senajā Grieķijā un Senajā Romā un viduslaiku Eiropā ametistu uzskatīja par spēcīgu līdzekli pret dzērumu — tāpēc no ametista tika izgatavotas arī vīna glāzes. Leonardo da Vinči ir rakstījis, ka ametists palīdz atvairīt ļaunas domas un palielina inteliģenci. Tibetas budisti uzskatīja, ka šis ir svētais Budas kristāls.

Ojārs Vācietis par ametistu uzrakstījis darbu "Leģenda par ceriņkrāsas akmeni" (krāj. "Viņu adrese — Taiga", 1966).