Alfrēds Porietis (1909. gada 18. septembris2009. gada 18. maijs) bija pēdējais dzīvais Latvijas armijas virsnieks, kurš beidzis Augstāko karaskolu.[1] Otrā pasaules karā cīnījies Latviešu leģionā. Viestura ordeņa virsnieks.

Alfrēds Porietis
Personīgā informācija
Dzimis 1909. gada 30. septembrī
Krievijas Impērija, Daugavpils
Miris 2009. gada 18. maijā (99 gadi)
Karogs: Latvija Latvija, Krustpils
Tautība Latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Majors
Dienesta laiks 1927 — 1941
1942 — 1945
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Struktūra Sauszemes bruņotie spēki
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts I un II šķira
Viestura Ordenis

Dzimis Daugavpilī Krievijas Impērijas armijas virsnieka ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules karam ģimene pārcēlās uz Kijivu. Vēlāk, pēc Oktobra revolūcijas, viņi pārcēlās uz Veļižu, kura atradās Daugavas krastā Krievijas PFSR. Tur viņa tēvs strādāja par prāmja vadītāju. Nedaudz vēlāk viņi atgriezās Latvijā braucot ar laivu pa Daugavu. Ģimene apmetās vecajā dzīvesvietā Daugavpilī. Tēvs Mārtiņš nomira 1923. gadā.

1927. gadā Alfrēds Porietis pabeidza Daugavpils ģimnāziju ar zelta medaļu. Pēc tam sākās viņa karavīra gaitas. Pēc ģimnāzijas viņš iestājās Latvijas armijas Karaskolā. 1929. gadā to pabeidzis viņš ieguva leitnanta pakāpi. Viņš tika nozīmēts uz Latgales artilērijas pulku, kurš bija dislocēts Krustpilī. 1932. gadā viņu paaugstināja par virsleitnantu. Viņš aktīvi nodarbojās ar sportu un vairākās disciplīnās guva uzvaras. Vienu gadu viņš izgāja apmācību jātnieku pulkā Daugavpilī. Pirms Latvijas okupācijas viņš pēdējos trīs gadus mācījās Augstākajā Karaskolā, kuru nepaspēja pabeigt. Tika nosūtīts uz Liteni, bet laimīgi izglābās no represijām nozūdot. Pēc tam strādājis Autosatiksmes pārvaldē

1942. gadā viņu mobilizēja Policijas rezerves bataljonā, kurš atradās Rīgā. Tur viņš bija apgādes priekšnieks. Kopš 1943. gada Latviešu leģiona virsnieks. Viņš visu karu dienēja 19. divīzijā, kur komandēja zenītdivīziona 2. bateriju. Pēc apmācībām Vācijā sākotnēji atradās Liepājā, bet no 1944. gada frontē. Par vairāku uzdevumu sekmīgu veikšanu apbalvots ar II un I šķiras Dzelzs krustu. Kara beigas sagaidījis Kurzemes katlā. Pēc tam sekoja izsūtījums uz GULAGu (Intā). 1956. gadā atbrīvots. Pēc tam strādājis ceļubūvē, bet vēlāk kolhozā, kur bijis mežkopis.

1991. gadā reabilitēts. Tika uzņemts Latvijas Virsnieku Apvienībā, Represēto klubā, Nacionālajos Daugavas Vanagos, Latvijas Brīvības Cīnītāju Fondā, un Dzelzs krusta Kavalieru Apvienībā. 1993. gadā paaugstināts par majoru. 1999. gadā apbalvots ar Goda medaļu. Aktīvi darbojies jaunatnes patriotiskajā audzināšanā. 2009. gadā apbalvots ar Viestura ordeni. Miris 2009. gada 18. maijā Krustpilī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu