Alfrēds Augulis
Alfrēds Augulis (1898—1938) bija latviešu izcelsmes padomju militārais darbinieks.
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Piedzima Cēsu apriņķī strādnieka ģimenē. Līdz 1906. gadam dzīvoja Maskavā, kur tēvs Jānis strādāja par tehniķi viesnīcas "Metropole" būvē. No 1906. līdz 1915. gadam dzīvoja Rīgā, kur mācījās reālskolā. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pārtrauca mācības un 1915. gada sākumā devās uz Vitebskas guberņu, kur strādāja par melnstrādnieku un tabeļvedi tiltu un ceļu būvniecībā. 1916. gada sākumā aizbrauca uz Petrogradu, kur kā bēglis iestājās no Rīgas evakuētajā reālskolā, pasniedza privātstundas, vasaras brīvlaikā strādāja rūpnīcā. Neilgi pirms Februāra revolūcijas pārtrauca mācības reālskolā, sāka strādāt latviešu boļševiku avīzes "Proletariāta Cīņa" redakcijā par tehnisko darbinieku un korektoru, revolūcijā piedalījās demonstrācijās un ielu kaujās. KSDS(b)P biedrs kopš 1917. gada februāra.
1918. gada janvārī Sarkanās gvardes vienībā nosūtīts uz Gdovas iecirkni. Pēc šīs vienības izformēšanas pārcēlās uz Maskavu, kur veica tehnisku darbu Tautsaimniecības augstākajā padomē. 1918. gada oktobrī iestājās Sarkanajā armijā, 12. strēlnieku divīzijas sastāvā karoja Krievijas pilsoņu kara Dienvidu un Poļu frontē. 1920. gada beigās divīzija pārvesta uz Podoliju cīņai pret bandītismu. No 1921. gada marta divīzija apsargāja robežas ar Poliju un Rumāniju, kopš tā laika A. Augulis dienēja VĀK (vēlāk VPP, AVPP, IeTK) robežsardzē.
Bija Ļeņingradas, Ukrainas, Aizkaukāza, Ziemeļkaukāza kara apgabalu robežapsardzības un AVPP karaspēka politiskās nodaļas priekšnieks. Komandējoši operatīvajā darbā kopš 1931. gada.[1] Bija AVPP Ziemeļkaukāza novada Pilnvarotās pārstāvniecības Robežapsardzības pārvaldes priekšnieka vietnieks, Maskavas apgabala Iekšējās apsardzības pārvaldes pr-ka vietnieks (līdz 1935. gada janvārim). 1935. gada februārī iecelts par IeTK Robežas un iekšējās apsardzības galvenās pārvaldes Komandējošās nodaļas pr-ku.[2]
1937. gada 20. decembrī arestēts. Apsūdzēts dalībā pretrevolucionārā teroristiskā organizācijā. 1938. gada 25. augustā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija piesprieda A. Augulim nāvessodu, kurš izpildīts tajā pašā dienā. Reabilitēts 1956. gadā ar AT KK lēmumu.[3]
Apbalvojumi labot šo sadaļu
- Nozīme "VĀK—AVPP goda darbinieks (XV)" (1932)
- Sarkanā Karoga ordenis (1936), atņemts ar PSRS AP Prezidija rīkojumu (1940)[2]
Ģimene labot šo sadaļu
Alfrēdam Augulim bija brālis. Viņu tēva brālis Andrejs (dz. 1878) 1905. gadā iestājās sociāldemokrātiskā pulciņā "Arkls", izplatīja revolucionāru literatūru un uzsaukumus, 1. maijā izkāra sarkanos karogus, pēc tam slēpās no varasiestādēm Cesvaines mežos, līdz decembrī viņu pie Cesvaines stacijas arestēja dragūni un aizsūtīja uz Vecgulbeni, kur viņu 31. decembrī nošāva. Cits tēva brālis Jēkabs (dz. 1874) bija viens no sociāldemokrātiskā pulciņa "Klints" izveidotājiem 1905. gada jūnijā, piedalījās sadursmēs pret kazakiem pie Cesvaines, Stāmerienas, Tirzas, Piebalgas, kā mežabrālis darbojās pie Jaungulbenes, Lubānas, Balviem, notiesāts 1908. gadā. Pēc soda izciešanas turpināja pagrīdes darbu Adulienā. Pēc Oktobra revolūcijas dzīvoja Padomju Krievijā.[4] VK(b)P biedrs. Bija pensionārs un dzīvoja Smoļenskā, kad 1937. gada 29. novembrī arestēts. 1938. gada 24. janvārī PSRS IeTK un prokurora komisija piesprieda viņam nāvessodu, kurš izpildīts 1. februārī.[5]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ «Аугул Альфред Иванович». Форум истории ВЧК ОГПУ НКВД МГБ. 25.09.2018.
- ↑ 2,0 2,1 «Аугул, Альфред Иванович». Кадровый состав органов государственной безопасности СССР. 1935−1939.
- ↑ «Аугул Альфред Иванович». Спецобъект «Коммунарка».
- ↑ «Кладбище Тиндеру: могила несчастных братьев». livejournal.com. 2021. gada 24. septembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 17. februārī.
- ↑ «Аугуль (Аугул) Яков Петрович». Жертвы политического террора в СССР. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2024. gada 7. februārī. Skatīts: 2024. gada 7. februārī.