Obodrīti jeb abotrīti (latīņu: Abotriti, Obodriti, vācu: Abodriten, Obodriten) bija Elbas slāvu (dēvētu arī par vendiem) cilšu apvienība, kas no 8. līdz 12. gadsimtam izveidoja savu valsti tagadējās Meklenburgas un austrumu Holšteinas teritorijā.

Obodrītu zemes pirms Vendu krusta kara (1147-1164).

Pie obodrītu cilšu apvienības piederēja vagri (vācu: Wagrier, Waigri), travnjani (Travnjanen, travnjane), polabieši (Polaben, polabi), kesinieši (Kessiner, chizzini), varnovieši (Warnower, warnavi), circipani (Zirzipanen, circipanien), smeldingi (Smeldinger, smeldingi), betenieši (Bethenzer, bytenici) un linoni (Linonen).

Vēsture labot šo sadaļu

Franku impērijas vasalis oborītu ķēniņš Drasko Sakšu kara (772–804) laikā iekaroja daļu no sakšu Holšteinas teritorijas. 10. gadsimtā obodrītu kņazs Nakons pakļāva arī slāvu ciltis tagadējās Brandenburgas teritorijā.

1129. gadā par obodrītu ķēniņu kļuva Dānijas ķēniņa dēls un Šlēsvigas jarls Knuds Lavards (Knud Lavard, 1096—1131), bet mūku Vicelīnu (1086—1154) iecēla par Holšteinas-Oldenburgas bīskapu.

Pēc Knuda nāves 1131. gadā viņam pakļautās zemes sadalīja obodrītu ķēniņi Pribislavs un Niklots. Pēc bīskapa Vicelīna aicinājuma Vendu krusta karu (1147-1164) laikā sakši izspieda obodrītus no rietumu Holšteinas. Pēdējais suverēnais ķēniņš bija Niklots, kas cieta sakāvi pret sakšu hercogu Heinrihu Lauvu un Dānijas ķēniņu Valdemāru I, 1167. gadā Mēklenburgas valdnieki pieņēma katoļticību un nonāca vasaļatkarībā no sakšu hercoga Heinriha Lauvas, bet 1202. gadā no Dānijas ķēniņa Valdemāra II.

Pilskalni un pilsētas labot šo sadaļu

Nozīmīgākie obodrītu pilskalni un pilsētas bija:

Obodrītu brīvdabas muzejs labot šo sadaļu

Līdz 1987. gadam Grosrādenē pie Šternbergas tika atjaunota 12. gadsimta obodrītu cilts varnu ezerpils, kurā ierīkots arheoloģiskais brīvdabas muzejs (Archäologisches Freilichtmuseum Groß Raden):