Žagares pilskalns

Žagares pilskalns, saukts arī par Žvelgaiču kalnu, Aukštadvaru, Pliko kalnu ir Lietuvas kultūras piemineklis, kas atrodas Jonišķu rajona pašvaldības, Žagares seņūnijā. Tas izvietots iegarena paugura augstākajā daļā, Svētes kreisajā krastā. Apmēram 700 m uz austrumiem no tā atrodas Žagares II pilskalns (Raktes pilskalns).

Žagares pilskalns
Žagares pilskalns
Žagares pilskalns
Atrašanās vieta	Lietuva
Reģions	Lietuvas lielkņaziste
Koordinātas	56°21′25″N 23°13′51″E
Veids	Pils
Vēsture
Kultūras	Livonijas
Piezīmes
Izrakumi	no 1956. gada
Arheologi	J. Nauduzs
Stāvoklis	Pilskalns
Publiska piekļuve	Brīvi pieejams

Apraksts

Pilskalnam plānā ir iegarena virzienā no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem trapeces forma. Pilskalns ir 55 m garš, bet platums mainās no 50 m dienvidrietumos līdz 68 m ziemeļaustrumos. Pa malām to ieskauj 1 m augsts un 10 m plats uzbērums. Pilskalna ziemeļaustrumu nogāzē 4 m zem uzbēruma ir 3 m plata terase, kas ir nedaudz slīpa uz ārpusi. 5 m zem terases nogāzē bija izrakts 12 m plats un 2 m dziļš aizsarggrāvis ar 0,4 m augstu un 3 m platu dambi ārpusē. Dienvidrietumu puses nogāzi aizsargāja 10–14 m plats un 1 m dziļš aizsarggrāvis. Pilskalna nogāzes ir stāvas no 1,5 līdz 15 m augstumā. Tiek uzskatīts, ka aizsargtorņi bija izvietoti pilskalna galos. Uz ziemeļaustrumiem un dienvidrietumiem no pilskalna atradās senā apmetne 3 ha platībā.

Pētījumi

1956. gadā pilskalnu pētīja Šauļu muzeja “Aušra” arheoloģiskā ekspedīcija J. Nauduza vadībā. Tika izpētīts pilskalna ziemeļu stūris 50 m² platībā, taču rezultāti netika publicēti. Bija atrasts 16.-18. gadsimta kultūrslānis, kas atradās virs nodedzinātas 13. gadsimta apbūves. 13.-17. gadsimta kultūrslāņos tika atrastas bronzas saktas, dzelzs kalti, šķēpu uzgaļi, sprādzes, keramikas izstrādajumi, krāsns podiņi un 17. gadsimta Rīgas monēta.

1996. un 1999. gadā pētījumus veica Lietuvas vēstures institūta ekspedīcija R. Jarocka vadībā. Tie tika veikti pilskalna ziemeļrietumu daļā 3 m² platībā. Tika atrasts 1,2 m biezs 13. gadsimta kultūrslānis, kā arī 16.-17. gadsimta keramika, ugunskuru pēdas un logu stiklu lauskas. Kultūrslānis sastāv no tumšas zemes 50-120 cm biezumā ar diviem atšķirīgiem slāņiem. Augšējā slānī tika atrasti krāsns podiņu fragmenti, keramiskas lauskas ar emalju un bez tās, stikla lauskas, sabiruši ķieģeļi u.c. Apakšējā slānī tika atrastas nodegušas mājas paliekas ar dažādiem arheoloģiskiem atradumiem: keramikas paliekām, saktām ar dzīvnieku galvām, zvārguļiem, šķēpu uzgaļiem, apdeguša māla apmetuma fragmentiem u.c. vēlā dzelzs laikmeta atradumiem.

2010. gadā pilskalnu 50 m² platībā pētīja Šauļu Aušras muzeja arheologs E. Vasiļausks ar praktizējošiem studentiem. Pētījumos apstiprinājās, ka pilskalns veidojies 13. gadsimta otrajā pusē. Tika atrasti pieci arbaleti, kā arī zirgu pakavi ar radzēm. Arbaleti nāca no Livonijas vai Vācu ordeņa. Pakavi ar radzēm bija paredzēti zirgu apkalšanai ziemas laikā, lai varētu jāt pa sasalušo upju ledu. Šādi pakavi bieži ir sastopami Livonijas pilīs. Bija atrasti arī sadzīves priekšmeti: skujamie naži, saktas, ornamentēti krustiņi, kreļļu zvārguļi. Tie tipiski 13. gadsimta beigu sieviešu rotaslietu atradumi. Atrastā akmeņu rinda norāda uz to, ka tā bija iekšēja aizsardzības siena. Pilskalnu raksturo arī ārējas iezīmes: stāvas 45 grādu nogāzes, aizsardzības grāvji, no kuriem viens ir labi redzams no pilsētas puses. Visdrīzāk šo pili bija cēluši vācieši. Par to liecina ne tikai baltiem neraksturīgie atradumi, bet arī uzbēruma forma: taisnstūrveida, vai precīzāk sakot trapecveida, ar aizsarggrāvjiem un terasēm. Baltiem raksturīgāka ir ovāla forma, bet uzbērums ar grāvi pilskalna aizmugurē. Vācu koka pilis tika celtas kā pagaidu būves. Arī šeit bija koka pils. Ordeņa taktika bija tāda, ka jaunu zemju pakļaušanai tur bija jāceļ pilis.

Vēsture

Uz pilskalna, domājams, no 16. līdz 18. gadsimtam atradās muiža, kas tika celta pamestās 13. gadsimta apmetnes vietā. Žagares muiža (vēlāk — senā Žagare jeb Augstā sēta «Wysoki Dwor») tiek minēta no 1495. gada, un tās inventārs sīki tika aprakstīts 1647. gadā.

2010. gada pētījumi apgāza versiju, ka pili būtu cēlis lietuviešu kņazs Svelgats. Žagare netiek pieminēta kara dokumentos. 1254. gada Zemgales dalīšanas līgumā tā tiek dalīta trijās daļās. Viena daļa atiet ordenim, otrā— arhibīskapam, bet trešā Rīgas kapitulam. Žagare kopā ar Sileni tiek iedalīta Rīgas arhibīskapam.

1271. gada 27. augustā līgumā starp ordeņa mestru Valteru fon Nortekenu un Rīgas arhibīskapu teikts, ka, ja Ordenis cels pili Žagarē vai Silenē, tad arī tā zeme pāries Ordeņa valdījumā. Pēc pilskalnā atrastajām lietām var secināt, ka pils Žagarē tika uzcelta. Iespējams, ka pils tika izmantota Zemgales otrās iekarošanas laikā 1272. gadā. Tā varēja pastāvēt līdz lielajai zemgaļu sacelšanai 1279. gadā. 1426. gadā notika robežu maiņa starp Livoniju un Lietuvas lielkņazisti. Koriģējot robežu no Jonišķiem līdz Akmenei, Žagare pārgāja Livonijas ordenim. Tikai 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā robeža tika pārcelta uz ziemeļiem.