Šveicieši

Šveicieši (vācu: die Schweizer, franču: les Suisses, itāļu: gli Svizzeri) ir Eiropas nācija, Šveices Konfederācijas pilsoņi. Kopējais skaits ir 6 695 000 cilvēku (2012. gadā). Šveicē — 6 miljoni.

Valodas ziņā šveicieši ir iedalīti vairākās etnolingvistiskās grupās:

vācšveicieši — vairāk nekā 4,5 miljoni cilvēku, runā dienvidvācu dialektos (aptuveni 65 % Šveices iedzīvotāju lielākajā daļā valsts kantonu lieto vācu valodu)
frankošveicieši — aptuveni 1,5 miljoni cilvēku
italošveicieši — vairāk nekā 0,4 miljoni cilvēku
retoromāņi — līdz 40 000 cilvēku, runā retoromāņu valodā.

Lai gan aptuveni 60% Šveices iedzīvotāju runā vācu valodā, šveicieši, kas runā vācu valodā, sevi neuzskata par vāciešiem. Šveiciešu vācu valodai ir atšķirīga izruna un gramatika, pastāv arī daudz dialektu, kas bieži vien nav saprotami pat Vācijas vācu valodas runātājiem.

Vēsture

Šveiciešu identitātes pamats meklējams viduslaikos, kad tika veidotas pirmās alianses starp neatkarīgiem kantoniem. 1291. gadā Uri, Švīcas un Untervaldenas kantoni izveidoja aizsardzības aliansi pret ārējiem draudiem, kas tiek uzskatīta par Šveices Konfederācijas pirmsākumiem. Šīs alianses pamatā bija vajadzība aizsargāt neatkarību no Svētās Romas impērijas un citiem ārējiem spēkiem, veidojot pamatu Šveices neitralitātes politikai.

Svarīgi notikumi, kas veicināja šveiciešu identitātes veidošanos, bija vairākas uzvaras pret Svētās Romas impērijas Hābsburgu dinastijas spēkiem, jo īpaši Morgartenes kauja (1315) un Sempahas kauja (1386).

Reformācija 16. gadsimtā būtiski ietekmēja Šveici, kas kļuva par vienu no galvenajiem reformācijas centriem Eiropā. Cīrihe Johana Kalvina vadībā kļuva par protestantisma centru, kamēr citas daļas, piemēram, Lucerna un Ticīno, palika katoļu. Lai gan reliģiskās atšķirības izraisīja vairākus konfliktus, galu galā tās nostiprināja federālās struktūras attīstību un deva vietu tolerances un politiskās līdzāspastāvēšanas principiem.

Pēc Napoleona kariem un Vīnes kongresa (1815), Šveice oficiāli pasludināja savu neitralitāti, kas ir viens no svarīgākajiem šveiciešu identitātes stūrakmeņiem. Neitralitāte deva iespēju Šveicei palikt ārpus daudzām Eiropas militārajām konfliktu zonām un attīstīties kā stabilai, uz iekšējo demokrātiju balstītai valstij.

1848. gadā tika pieņemta federālā konstitūcija, kas deva Šveicei mūsdienās pastāvošo kantonālo sistēmu. Katram kantonam ir sava autonomija attiecībā uz iekšpolitiskajiem jautājumiem, bet visus vieno kopīgas federālās institūcijas.

Pēc abiem pasaules kariem Šveice saglabāja savu neitralitātes politiku, kas vēl vairāk nostiprināja tās nacionālo identitāti. Tomēr valsts uzturēja spēcīgu aizsardzības sistēmu un pieņēma civilās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu iedzīvotāju drošību. Ar laiku Šveice kļuva par vienu no pasaules ekonomiski attīstītākajām valstīm. Šveiciešu identitāti stiprināja arī viņu ieguldījums tādās nozarēs kā banku sektors, pulksteņu ražošana, farmācija un inženierija. Neitralitāte un politiskā stabilitāte arī veicināja Šveices kā starptautisko organizāciju un diplomātisko centru lomu, piemēram, tā kļuva par Apvienoto Nāciju Eiropas biroja mājvietu Ženēvā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šveicieši.