Šrīvidžaja

Šrīvidžaja (arī Srividžaja, indonēziešu: Sriwijaya)  bija budistu impērija, kas bāzējās Sumatras salā (mūsdienu Indonēzijā) un ietekmēja lielu daļu Dienvidaustrumāzijas. Šrīvidžaja bija nozīmīgs budisma ekspansijas centrs no 7. līdz 11. gadsimtam. Šrīvidžaja bija pirmā valsts, kas dominēja lielākajā daļā Dienvidaustrumāzijas rietumu jūru. Tās ekonomika pakāpeniski kļuva atkarīga no plaukstošās tirdzniecības reģionā, tādējādi pārveidojot to par prestižo preču tirdzniecības ekonomiku.

Šrīvidžaja pirms 671. gada – 1025. gads Location of {{{sugasvārds}}} Šrīvidžajas iekarojumi Pārvaldes centrs Palembana Valoda(s) senā malajiešu valoda, sanskrits Reliģija Mahajānas un Vadžrajānas budisms hinduisms animisms Valdība monarhija Vēsturiskais laikmets Agrie viduslaiki  - Dibināta pirms 671. gada  - Likvidēta 1025. gads Platība  - 1290. gadā 1 000 000 km²

Vēsture

Šrīvidžajas ekspansija un atkāpšanās

Agrākā atsauce uz to ir datēta ar 7. gadsimtu. Tanu dinastijas ķīniešu mūks Jidzjins rakstīja, ka viņš 671. gadā apmeklējis Šrīvidžaju sešus mēnešus ilgi. Agrākais zināmais uzraksts, kurā parādās vārds Šrīvidžaja, arī ir datēts ar 7. gadsimtu uzrakstā, kas atrasts netālu no Palembanas, Sumatrā, 682. gada 16. jūniju. No 7. gadsimta beigām līdz 11. gadsimta sākumam Šrīvidžaja kļuva par hegemonu Dienvidaustrumāzijā. Tā bija iesaistīta ciešā mijiedarbībā un sāncensībā ar kaimiņos esošajām Mataramas karalisti, Khmeru impēriju un Čampu Dienvidvjetnamā. Šrīvidžajas galvenā ārējā interese bija ienesīgu tirdzniecības līgumu veidošana ar Ķīnu, kas ilga no Tanu līdz Sunu dinastijai. Šrīvidžajai bija reliģiskas, kultūras un tirdzniecības saites ar Bengālijas budistu Pālas impēriju, kā arī ar Islāma kalifātu Tuvajos Austrumos, no kura valdnieks — maharadža 718. gadā lūdzis atsūtīt kādu islāma teologu, kurš izskaidrotu jauno mācību.

Lai gan to sākotnēji uzskatīja par talasokrātisku, t.i. uz jūras sakariem orientētu impēriju, citi pētījumi no pieejamajiem ķīniešu ierakstiem secināja, ka Šrīvidžaja, tāpat kā tās reģionālie konkurenti, galvenokārt bijusi uz sauszemes balstīta valsts, nevis jūras lielvalsts, flotes pastāvēja, bet darbojās kā loģistikas atbalsts, lai atvieglotu sauszemes varas uzturēšanu. Reaģējot uz pārmaiņām Āzijas jūras ekonomikā, karaļvalstis ap Malakas šaurumu izstrādāja jūras stratēģiju, lai aizkavētu savu lejupslīdi. Malakas šauruma apkaimē esošo karaļvalstu jūras stratēģija galvenokārt bija sodoša; tās mērķis bija piespiest tirdzniecības kuģus iebraukt viņu ostās. Vēlāk flotes stratēģija deģenerējās līdz pirātismam.

955. gadā Al-Masudi, arābu ceļotājs un vēsturnieks, uzrakstīja piezīmes par Šrividžaju. Tur aprakstīts, ka tās lauksaimniecības produkti ir kampars, krustnagliņas, sandalkoks, muskatrieksti, kardamons un vairāki citi.

Impērija beidza pastāvēt 1025. gadā pēc mūsu ēras, kad Čolas impērija no Dienvidindijas veica vairākus reidus tās ostās.  Pēc krišanas tā tika lielā mērā aizmirsta. Tikai 1918. gadā franču vēsturnieks Žoržs Kodē oficiāli postulēja tās pagātnes esamību.

Vēstures izpēte

Par impēriju palicis maz fizisku pierādījumu. Pat Indonēzijā un Dienvidaustrumāzijā nebija pastāvīgu zināšanu par Šrīvidžajas vēsturi; tās aizmirsto pagātni ir pētījuši g.k. ārzemju zinātnieki. Mūsdienu indonēzieši, pat no Palembanas apgabala (kur atradās karalistes centrs), nebija dzirdējuši par Šrīvidžaju līdz 1920. gadiem, kad franču zinātnieks Žoržs Kodē publicēja savus atklājumus un interpretācijas laikrakstos holandiešu un indonēziešu valodā.

Šrīvidžajas historiogrāfija tika iegūta un izveidota no diviem galvenajiem avotiem: Ķīnas vēstures pārskatiem un Dienvidaustrumāzijas akmens uzrakstiem, kas ir atklāti un atšifrēti šajā reģionā. Budistu svētceļnieka Jidzjina stāstījums ir īpaši svarīgs Šrīvidžajas aprakstam, kad viņš 671. gadā tajā pavadīja sešus mēnešus. 7. gadsimta uzraksti, kas atklāti Palembanā un Bankas salā, ir arī būtiski primārie vēstures avoti. Arī reģionālie nostāsti, kurus daži varētu saglabāt un pārstāstīt kā pasakas un leģendas, piemēram, leģenda par Zabadžas maharadžu un khmeru karali, sniedz ieskatu valstībā.

Šrīvidžajas vēsturiskie ieraksti tika rekonstruēti no vairākiem akmens uzrakstiem, lielākā daļa no tiem rakstīti senmalajiešu valodā, izmantojot Pallavas rakstību, piemēram, Kedukanbukitas, Talantuvo, Telagabatu un Kotakapuras uzraksti.  Šrīvidžaja kļuva par agrīnās Sumatras nozīmes simbolu pretstatā Javas Madžapahitas impērijai austrumos. 20. gadsimtā nacionālistiski noskaņotie intelektuāļi atsaucās uz abām impērijām, lai argumentētu par Indonēzijas identitāti vienotā Indonēzijas valstī, kas pastāvējusi pirms Nīderlandes Austrumindijas koloniālās varas.

Šrīvidžaju un, attiecīgi, Sumatru, dažādas tautas pazina ar dažādiem nosaukumiem. Ķīnieši to sauca par Sanfoci, Sanfoczi vai Šilifoši, un piemin vēl senāku Kantoli karalisti, ko varēja uzskatīt par Šrīvidžajas priekšteci. Arābi to sauca par Zabagu/Zabadžu vai Sribuzu, bet khmeri to sauca par Melaju, savukārt javieši par Suvarnabhumi, Suvarnadvipu, Melaju vai Malaju. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Šrīvidžajas atklāšana bija tik grūta.

Pastāv arī viedoklis, ka Šrīvidžaja Sumatrā un Malakas pussalā turpinājusi pastāvēt vai atjaunota līdz 13. gadsimta sākumam.

Attēli

• 
  Budistu tempļa atliekas Muarodžambi
• 
  Šrīvidžajas sudraba monēta — masa
• 
  Šrīvidžajas muzejs Palembanā
• 
  Budas pavadoņa Avalokitešvaras skulptūra no Šrīvidžajas tolaik kontrolētās dienvidu Taizemes

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šrīvidžaja.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)