Animisms
Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Animisms" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Animisms (latīņu: anima — 'dvēsele') ir seno tautu priekšstats, ka dabā visam ir dvēsele, ka pat nedzīvas lietas spēj just un domāt.
Terminu "animisms" pirmais ieviesa vācu zinātnieks Georgs Ernsts Štāls 1708. gadā. Savā darbā "Theoria medica" viņš par animismu nosauca savu mācību par dvēseli kā bezpersonisku dzīvības pirmsākumu.
Vēsture
labot šo sadaļuAnimisms ir uzskats vai uzskatu sistēma, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lūgšanām var noskaņot sev draudzīgi. Piemēram, Filipīnās mītošo ifugao mitoloģijā ir ap 25 dažādu garu hierarhijas slāņi, tai skaitā atsevišķu reģionu gari, dievišķoti varoņi un mirušo senči. Šie gari ir visai personificēti, atšķirīgi, lokāli. Savukārt Ziemeļamerikas indiāņiem okanaga (Vašingtonas štats) šādu garu bija maz, toties tie uzskatīja ka jebkuram objektam ir sava dvēsele, līdz ar to jebkurš objekts var kļūt par garu-sargātāju vai palīgu.
Animisms kā ticējumu forma visos laikos ir bijusi ļoti izplatīta. Metafiziskā nozīmē animisms ir pasaules uzskats, saskaņā ar kuru dzīvības pamatprincips ir "dvēsele". To sastopam gan antīkajā filosofijā, gan Renesanses laikā dzimušajā idejā par "pasaules dvēseli". Sengrieķu natūrfilosofijas aizsācējs Taless domāja, ka visi ķermeņi, kuriem liek kustēties kāds iekšējs spēks, apveltīti ar dvēseli — "viss ir dievu piepildīts". Senajā Romā Lukrēcijs par animus dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas. Dvēsele kā matērijas paveids, pēc viņa domām, ir aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni.
Terminu "animisms" pirmais sāka lietot Georgs Ernsts Štāls (Georg Ernst Stahl) 1708. gadā savā darbā "Theoria medica", līdzīgi antīkajiem autoriem, turpinot dvēseles kā ķermeņa dzinējspēka tēmu.
Zinātniskajā literatūrā, etnogrāfijā termins nostiprinājās, pateicoties E.B.Tailoram (Sir Edward Burnett Tylor), kurš savā darbā "Primitive Culture" ar šo jēdzienu sāka apzīmēt pirmatnējos reliģiskos priekšstatus (t.sk. fetišismu, šamanismu utt.) par apdvēseļoto pasauli, kurus radījis "mežonis filosofs", pārdomājot sapņu, nāves u.tml. fenomenu cēloņus. Vunds (Wundt Wilhelm Max) definē animismu kā metafizisku skatījumu, kura pamatā ir priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm, tādējādi par dzīvības pamatu uzskatot dvēseli.
Mūsdienu antropoloģijā terminu animisms nereti izmanto tikai runājot par agrāko laiku teorijām, bet ne sociālu faktu. Tam pamatā ir XX gs. gaitā izteiktā dažādu autoru kritika par Teilora un Freida uzskatiem šajā sakarā. Balstoties etnogrāfiskos datos, tika pamatots, ka tas, ko Freids un Tailors aprakstīja kā vienu tendenci, patiesībā ir pietiekoši atšķirīgi fakti, lai tos varētu uzskatīt par universālu parādību. Nav empīriska pamata arī runāt par primitīvo domāšanu, ar kuru daudzi 19. gadsimta domātāji skaidroja prakses, kas atšķīrās no Rietumu uzskatiem. Animisma kā analītiskas kategorijas izmantošana ir apgrūtināta arī tāpēc, ka, strikti ņemot, visas reliģijas uzskata, ka cilvēkiem vai citām dzīvām būtnēm vai lietām piemīt dvēsele.
Mūsdienu psiholoģijā pastāv arī termins bērnu animisms. Mūsdienu Latvijā liela daļa cilvēku uzskata, ka cilvēkiem piemīt gars, kā arī tic garu esamībai dažādās vietās vai lietās.
Animisms mūsdienās
labot šo sadaļuPar animistiem dēvē animisma kā senākās reliģijas formas piekritējus. Pie animistiem pieskaitāmi Āfrikas, Dienvidamerikas, Okeānijas pamatiedzīvotāji — vietējo tradicionālo reliģiju piekopēji.