Čukču kalniene
Čukču kalniene (krievu: Чукотское нагорье) ir vidēji augstu kalnu masīvu un grēdu sistēma Krievijas ziemeļaustrumos. Administratīvi ietilpst Čukotkas autonomajā apvidū.[1] Veido ūdenšķirtni starp Ziemeļu Ledus okeāna Austrumsibīrijas un Čukču jūrām un Klusā okeāna Beringa jūru. Stiepjas ziemeļrietumu—dienvidaustrumu virzienā no Čaunas līča līdz Beringa jūras piekrastei Čukču pussalā. Robežojas ar Vankaremas zemieni ziemeļaustrumos, Čaunas zemieni ziemeļrietumos, Anadiras plakankalni rietumos un Anadiras zemieni dienvidos. Sastāv no vairākām atsevišķām grēdām un kalnu masīviem — Šelagu grēda rietumos, Pegtimelas, Paļavāmas, Čantalas (ar kalnienes augstāko punktu 1887 m Ishodnajas kalnu) grēdas vidusdaļā, Pekuļņejs dienvidos un Iskateņs dienvidaustrumos.
| Čukču kalniene | |
|---|---|
 | |
| Kontinents | Eirāzija |
| Valstis |
 Krievija |
| Ģeogrāfiskais apgabals | Sibīrija |
| Garums | 450 km |
| Augstākais kalns | Ishodnaja |
| Augstums | 1887 m |
| Koordinātas | 68°N 177°E / 68°N 177°EKoordinātas: 68°N 177°E / 68°N 177°E |
  Čukču kalniene  Čukču kalniene | |
Klimats ir skarbs ar garu (7—8 mēneši) un aukstu ziemu (janvāra temperatūra no -15 līdz -30 °С) un vēsu vasaru (jūlija vidējā temperatūra ap 10 °С). Atrodas mūžīgā sasaluma zonā. Piekrastēs mitrās tundras, augstienēs kalnu tundras un arktiskie tuksneši.[2] Vairākas zelta, alvas, dzīvsudraba, volframa, akmeņogļu atradnes, bet rūpnieciska ieguve nelielos apjomos tiek veikta tikai zelta atradnēs.
Teritorija praktiski neapdzīvota. Vienīgā pastāvīgi apdzīvotā vieta ir Amguemas ciems Amguemas upes ielejā.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Ģeogrāfijas vārdnīca Pasaules zemes un tautas. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 1978. 154. lpp.
- ↑ Определение "Чукотское нагорье" в Большой Советской Энциклопедии
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)