Čiekuroga
Čiekuroga ir dažu kailsēkļu, galvenokārt kadiķu (Juniperus), vairošanās orgāns — čiekurs ar sulīgām zvīņām. Tā kā kailsēkļiem nav ziedu ar auglenīcām, auglis tiem izveidoties nevar.[1][2] Ar ogām šim veidojumam ir tikai ārēja līdzība.
Uzbūve un attīstība
labot šo sadaļuKailsēkļiem uz megasporofila atrodas kails, no vides neaizsargāts sēklaizmetnis, no kura vēlāk attīstās sēkla. Sporofilu kopas sauc par strobiliem. Arī mikrosporofili ar putekšņiem sakārtoti uz kopīgas ass un veido mikrostrobilus. Abu veidu strobiliem pie pamatnes mēdz būt neauglīgas zvīņveida lapas.[3]
Kadiķiem vīrišķie mikrostrobili attīstās mazās spurdzēs iepriekšējā gada skuju žāklēs, bet megastrobili atrodas īsu sāndzinumu galā.[3] Sievišķie megastrobili ir zaļi, pumpurveida, parasti ar 3—6 sēklzvīņām galotnē. Pie katras sēklzvīņas pamata atrodas pa vienam sēklaizmetnim. Parasti kadiķi ir divmāju, retāk — vienmājas augi.[4] Kailsēkļus apputeksnē vējš. Apputeksnēšanās notiek aprīlī vai maijā, pēc tam no sēklaizmetņiem attīstās sēklas. Vienlaicīgi sēklzvīņas sakļaujas, kļūst sulīgas un ieslēdz sēklas, izveidojot zaļu, apaļu vai iegarenu čiekurogu. Atkarībā no sugas čiekurogas diametrs var būt 3—9 mm, bet nogatavošanās laiks — tai pašā rudenī vai tikai aiznākamā gadā. Tās kļūst zilganas, ar apsarmi.[4] Sēklas saglabā dīgtspēju piecus un vairāk gadus.[3]
Īvēm (Taxus) čiekurogu veidošanās nedaudz atšķiras. Īves ir divmāju augi. Strobili attīstās zaru augšdaļā, skuju žāklēs. Vīrišķajiem augiem apaļos, dzeltenos mikrostrobilos veidojas putekšņi bez lidpūšļiem.[4] Ja sievišķais augs atrodas tālāk par 100 metriem, putekšņi to nevar sasniegt.[5] Sievišķajā megastrobilā ir tikai viens sēklaizmetnis, kura pamatu ietver meristēmas valnītis. Tas izaug par sulīgu, sarkanu sēklsedzi, kas zvanveidā aptver sēklu. Sēklas nogatavojas jau rudenī, taču tām ir garš miera periods. Dažreiz tās uzdīgst tikai trešajā vai pat ceturtajā gadā.[6]
Bioloģiskā nozīme
labot šo sadaļuKaut gan attīstības sākumā sēklaizmetņi ir kaili un neaizsargāti, sēklas nogatavošanās laikā čiekurogas apvalks tās pasargā no vides ietekmes. Tomēr galvenā nozīme sulīgajam apvalkam ir sēklu izplatībā. Ar krāsainajām čiekurogām barojas putni, bet sēklas nebojātas iziet caur to gremošanas sistēmu. Arī īves var vairoties ar putnu palīdzību, jo, atšķirībā no visām pārējām auga daļām, sarkanā sēklsedze nav indīga.
Izmantošana
labot šo sadaļuParastā jeb Zviedrijas kadiķa (Juniperus communis) čiekurogas izmanto medicīnā un kā garšvielas ēdieniem. Čiekurogas ievāc, kad tās nogatavojušās (ieguvušas zilu apsarmi). Ne visu kadiķu sugu čiekurus var izmantot, jo atsevišķas kadiķu sugas ir indīgas. Piemēram, kazaku kadiķis (Juniperus sabina) satur indīgu vielu sabinolu.[7]
Latvijā apstādījumos audzē vairāk nekā desmit kadiķu sugas un dažādas to šķirnes. Kadiķi labi nostiprina augsni un izdala ēteriskās eļļas, kas attīra gaisu.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Augu morfoloģija un anatomija. Rīga : Zvaigzne, 1967. 186. lpp.
- ↑ I.Tīrmanis Parastā īve — indīga un aizsargājama LV portāls 2020. gada 25. maijā.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Rokasgrāmata bioloģijā. Rīga : Zvaigzne ABC, 2015. 182.-186. lpp. ISBN 978-9934-0-1595-3
- ↑ 4,0 4,1 4,2 A.Mauriņš, A.Zvirgzds Dendroloģija. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2006. 85.-89. lpp. ISBN 9984-802-21-3
- ↑ I.Riekstiņš Īve — piejūras mežu pērle. Rīga : Zinātne, 1986. 11. lpp.
- ↑ Meža enciklopēdija. 1. sējums. Rīga : Zelta grauds, 2003. 123. lpp. ISBN 9984-9684-0-5
- ↑ 7,0 7,1 H.Rubine, V.Eniņa Ārstniecības augi. Rīga : Zvaigzne ABC, 2004. 207.—209. lpp. ISBN 9984-36-218-3