Āzijas gepards
Āzijas gepards (Acinonyx jubatus venaticus) ir viena no gepardu (Acinonyx jubatus) pasugām. To sauc arī par Irānas gepardu jeb Indijas gepardu. Laikā, kad Indija bija britu kolonija, to sauca arī par medību leopardu.
| Āzijas gepards Acinonyx jubatus venaticus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Kaķu dzimta (Felidae) |
| Ģints | Gepardi (Acinonyx) |
| Suga | Gepards (Acinonyx jubatus) |
| Pasuga | Āzijas gepards (Acinonyx jubatus venaticus) |
 Āzijas gepards Vikikrātuvē | |
Āzijas gepardu pasugas izdzīvošana ir ļoti apdraudēta. To mūsdienās var sastapt tikai Irānā un nelielā daudzumā Pakistānā Beludžistānas provincē.[1] Indijā pēdējais Āzijas gepards tika nošauts 1947. gadā, lai gan Indijas valdniekam Akbaram Lielajam 16. gadsimtā piederēja vairāk kā 9000 gepardu.
Tas dzīvo Irānas tuksnešainajos apvidos, un tā populācija ir sadrumstalota. Kādreiz šo geparda pasugu varēja sastapt, sākot ar Ziemeļāfriku, Arābiju un beidzot ar Indiju un Afganistānu. Pēdējo 10 gadu novērojumi tuksnesī liecina, ka šobrīd savvaļā varētu dzīvot 70 - 100 Āzijas gepardu. Apmēram 60 gepardu dzīvo Daštekavira tuksnesī. Āzijas gepards un Persijas leopards ir pēdējās lielo kaķu sugas, kas izdzīvojušas Irānā līdz mūsdienām. Kādreiz tik bieži sastopamais Kaspijas tīģeris un Āzijas lauva ir izmiruši pagājušā gadsimtā. Par Āzijas gepardu izmiršanas galvenajiem iemesliem uzskata: medījuma izzušana, teritoriju samazināšanās, vājš ģenētiskais materiāls, gepardu medības kažokādas ieguvei un gepardu izķeršana, lai pieradinātu un lietotu kā medību suņus.[2]
Angļu valodā gepards ir "cheetah", kas cēlies no indiešu valodas geparda apzīmējuma "chitraka" - plankumainais.[3]
Izskats
labot šo sadaļu
Āzijas gepards tāpat kā citi gepardi ir ar slaidu ķermeni un garām kājām, un nagus spēj ievilkti tikai daļēji. Galva ir neliela, acis augstu novietotas sejā. No acu iekšējiem kaktiņiem līdz mutes kaktiņam stiepjas melna līnija, kas absorbē saules gaismu un ļauj gepardam labāk saskatīt medījumu. Kažoks ir gaiši dzeltenīgi brūns. Atšķirībā no Āfrikas gepardiem Āzijas geparda melnie pleķīši ir mazāki. Otra atšķirība ir tā, ka astes gals parasti ir nevis balts, bet melns ar dažām baltām spalvām.[4] Āzijas geparda ķermeņa garums ir 112 - 135 cm, astes garums 66 – 84 cm, augstums skaustā 81 cm, svars 39 - 65 kg.[5] Tēviņi ir nedaudz lielāki par mātītēm.
Barība
labot šo sadaļuĀzijas gepards ir aktīvs dienā un galvenokārt medī Indijas gaceles (Gazella bennettii), Persijas gaceles (Gazella subgutturosa), Tibetas savvaļas aitas (Ovis aries orientalis), savvaļas kazas (Capra aegagrus) un brūnos zaķus (Lepus capensis).
Vairošanās
labot šo sadaļuPar Āzijas gepardu vairošanos nav daudz novērojumu, bet pastāv uzskats, ka visbiežāk mazuļi dzimst ziemas vidū, lai gan gepardi mēdz vairoties visu gadu. Parasti piedzimst 2 mazuļi, bet var būt arī 1 līdz 4. Dzimumbriedumu Āzijas gepards sasniedz 18 mēnešu vecumā.[3] Dzīves garums savvaļā 12 - 14 gadi.
Gepardi kopumā un īpaši Āzijas gepardi ir apdraudēti arī no ģenētikas viedokļa. To ģenētiskā variatāte ir ļoti neliela. Pamatproblēma ir tā, ka gepardu priekšteči pirms dažiem tūkstošiem gadu ir bijuši tikai daži dzīvnieki, no kuriem ir cēlusies mūsdienu populācija. Tādēļ gepardu mazuļiem ir ļoti augsta mirstība. Āzijas gepardiem šī problēma kļūst vēl nopietnāka, jo to populācija ir ļoti neliela, un tādēļ notiek tuvradniecīga vairošanās.[3]
Gepards un cilvēks
labot šo sadaļuSenos laikos austrumzemju aristoktāti gepardus lietoja antilopu medībām. To piederība liecināja par statusu sabiedrībā Senajā Ēģiptē, Indijā, Irānā un dažādās Āfrikas ciltīs. Ēģiptes faraoni gandrīz vienmēr tiek attēloti kopā ar gepardiem, kas liecina par spēku un karalisko izcelsmi. Vislielākais skaits gepardu, kas datēts vēsturiskajos avotos, ir piederējis 16. gadsimta Indijas valdniekam Akbaram Lielajam. To skaits pārsniedza 9000.[6]
Visi gepardi medību vajadzībām tika saķerti savvaļā, jo gepards netika audzināts no bērnības, jo tādam gepardam neattīstījās medību instinkts. Gepardus saķēra apmēram 1 — 2 gadus vecus, pieradināja un lietoja medībām. 1900. gados Irāna un Indija gepardus sāka importēt no Āfrikas, jo sāka pietrūkt vietējo gepardu.[6]
Pēc Irānas revolūcijas 1979. gadā gepardu dzīves apstākļi krasi pasliktinājās; Irānas ainavā izzuda gepardu galvenais medījums - gazeles. Tas noveda pie strauja gepardu populācijas samazinājuma un sadrumstalošanās. Ierobežotie zāles, ganību un ūdens resursi arvien vairāk tiek noslogoti ar mājlopiem. Gazelēm ne tikai trūkst ganību, tās tiek arī intensīvi medītas. Medīti tiek arī gepardi, lai arī tas ir aizliegts. Tos medī gan malu mednieki, gan zemnieki, sargājot mājlopus.[4] Šobrīd to izdzīvošana ir kritiska, un Āzijas gepards ir ierakstīts Sarkanajā grāmatā. Lai varētu atjaunot gepardu populāciju, pirmkārt ir jāatjauno gazeļu populācija. Irāna ir izveidojusi gepardu aizsargājamās teritorijas, bet to kontrole ir vāja.
Galvenās Irānas zemes bagātības ir ogles, varš un dzelzs, industrijas attīstība spiež gepardu atkāpties no ierastajām teritorijām. Pašas par sevi raktuves gepardus neapdraud, bet uzbūvētie ceļi ir devuši iespēju neapdzīvotos un grūti pieejamos rajonos ierasties ne tikai raktuvju strādniekiem, bet arī malu medniekiem. Gepardu apdzīvotās teritorijas ārpus rezervātiem robežojas ar Afganistānu un Pakistānas Beludžistānas provinci, līdz ar to izbūvētos ceļus ir iecienījuši arī opija kontrabandisti. Opija tranzīta ceļi ir kļuvuši valdībai par aizliegto zonu, un reģionā valdība pēc būtības nekontrolē notiekošo.[7]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Asiatic Cheetah». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 17. novembrī. Skatīts: 2007. gada 7. decembrī.
- ↑ «Asiatic Cheetah». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 3. novembrī. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 Of Cats: Asiatic Cheetah
- ↑ 4,0 4,1 All Those Spotted Cats Look Alike
- ↑ «at Endangeredandrareanimals.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 31. augustā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.
- ↑ 6,0 6,1 «cheetah.bigcats.in». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 5. oktobrī.
- ↑ Asadi, H. 1997. The environmental limitations and future of the Asiatic cheetah in Iran.