Ārciems

Ārciems ir ciems Pāles pagastā, Limbažu novadā. Atrodas 103 km attālumā no Rīgas.

Ārciems
mazciems
Ārciems
Koordinātas: 57.6602°N 24.7742°E / 57.6602; 24.7742
Valsts	Latvija
Novads	Limbažu novads
Pagasts	Pāles pagasts
Platība
• Kopējā	0,205 km2
Iedzīvotāji (2021)
• kopā	45

Ciema apkārtnē atrodas Ārciema parks, Ārciema dzirnavu ezers.

Vēsture

Apdzīvotā vieta veidojusies ap Ārciema muižas (vācu: Erkull) centru Umurgas draudzes novadā. Muižas vāciskais nosaukums cēlies no lībiešu valodas, bet Ārciema vietvārds veidojies, latviskojot lībiešu vārdu kull ("ciems"). 15. un 16. gadsimt dokumentos Ārciema muižas nosaukums rakstīts kā Arculle, Erkell, Erzkuell.Zviedru Vidzemes laikā 1630. gadā tā pieminēta kā patstāvīgs zemes īpašums, kura īpašnieki bijuši Tīzenhauzeni, no 1740. gada tā piederēja Mengdenu dzimtai, no 1828. gada Mellīnu dzimtai. 1911. gadā vairākus kilometrus uz ziemeļiem no muižas centra atklāja šaursliežu dzelzceļa līnijas Ainaži—Valmiera—Smiltene vilcienu izmaiņas punktu Erkull, ko 1919. gadā pārdēvēja par Ārciemu. 1920. gada zemes reformas laikā muižu atsavināja tās pēdējam īpašniekam Berndam Mellīnam un muižas zemi 1814 ha kopplatībā sadalīja 101 vienībā.

1939. gada vasarā pēc Dikļu dziesmu svētkiem Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apmeklēja Ārciema dzirnavas, kas tolaik piederēja ādu lieltirgotājam Čakaram, kurš ēkās bija ierīkojis liestu un koka tupeļu zoļu fabriku. 1977. gadā vilcienu kustību caur Ārciema staciju pārtrauca.

• 
  Ārciema dzirnavas (pirms 1918)
• 
  Ārciema stacijas mežstrādnieki (1925)
• 
  Ārciema dzelzceļa pieturas punkts būvniecības laikā (pirms 1911)
• 
  Ārciema luterāņu baznīca (1907)

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Esošajās robežās, pēc CSP datiem.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% 1970 61 —     1979 119 +95.1% 1989 98 −17.6%	Gads Iedz. ±% 2000 71 −27.6% 2011 56 −21.1% 2021 47 −16.1%

Muižas parks

Ārciema parks stādīts laika posmā starp 1902. un 1914. gadu. Tas ir ainavu parks dzirnavezera krastā – 8,1ha liels, ar 21 vietējo un 37 svešzemju koku un krūmu sugām. Savdabīgākās ir pelēkais valrieksts, Sibīrijas baltegle, Tatārijas kļava, parastais etiķkoks, sarkanais plūškoks u. c. Parka reljefs ir līdzens, viegli nolaidens pret ezeru. Stādījumu pamatā daudz liepu, kā arī ozols, kļava, vīksna un osis. Parkā ir dižozols (apkārtmērs 6,7 m) un veca, efektīva izskata Kanādas egle, kas iestādīta viena pati paaugstinātā vietā. Padomju okupācijas laikā galvenā laucē bija sporta laukums un tur notika arī zaļumballes. No muižas ēkām saglabājusies 19.gadsimtā celtā klēts.

Parkā atrodas 1930. gados celtais tautas nams, kas pēc Otrā pasaules kara izmantots kā kolhoza kantoris, pasts un kultūras nams.