Zeltainā sviestbeka
Zeltainā sviestbeka, arī zeltainā beka[1] un lapegļu sviestbeka[2] (Suillus grevillei, agrāk boletus elegans) ir Latvijā reta sviestbeku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
| Zeltainā sviestbeka Suillus grevillei | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Homobasidiomycetes) |
| Kārta | Beku rinda (Boletales) |
| Dzimta | Sviestbeku dzimta (Suillaceae) |
| Ģints | Sviestbekas (Suillus) |
| Suga | Zeltainā sviestbeka (S. grevillei) |
 Zeltainā sviestbeka Vikikrātuvē | |
Sēnes apraksts
labot šo sadaļu
- Cepurīte: krāsa zeltaini dzeltena, oranždzeltena vai brūni oranža. Forma jaunībā pusapaļa, vēlāk plakani izliekta. Jaunām sēnēm cepurītes malu ar kātiņu savieno balts vai zeltains plīvurs. Platums līdz 10, reti 15 cm. Virsmiziņa viegli noņemama, lipīga, mitrā laikā gļotaina, sausā - spīdīga. Mīkstums citrondzeltens, vēlāk bālgans, zem virsmiziņas tumšāks, maigs, ar patīkamu smaržu un garšu, griezumu vietās sārtojas vai brūnē.
- Stobriņi: Sākumā dzelteni, vēlāk dzeltenbrūni līdz pelēkbrūniem, gar kātiņu mazliet nolaideni. Atveres sākumā zeltainas, sēnei augot kļūst zaļganbrūnas, stūrainas un šauras, iespiedumu vietās kļūst sarkanbrūnas.
- Kātiņš: ciets, sākumā zeltains, vēlāk iesarkans, lejasdaļā brūni šķiedrains, pēc plīvura saplīšanas ar bālganu gredzenu, kurš uz vecumu var izzust. Garums līdz 11 cm, resnums 1—2 cm. Griezumu vietās.
- Sporas: elipsoīdas, iedzeltenas, vai gaiši zaļgandzeltenas, masā dzeltenbrūnas, 7—11/3—5 µm.
- Bazīdijas: 16/6—7 µm.
- Cistīdas: vālesveida, parasti bālganas, 40—70/7—10 µm.[3] [4] [5]
Augšanas apstākļi
labot šo sadaļuLapegļu mikorizas sēne. Aug lapegļu tuvumā, visvairāk vecos parkos, arī mežos un dārzos, no jūlija līdz oktobrim.[6] Tāpat kā dažas citas sviestbekas, tiek izmantota arī mežu atjaunošanā un piesārņotas vides metālu absorbcijas iespēju pētījumos.[7] [8] [9]
Barības vērtība
labot šo sadaļuĒdama bez iepriekšējas novārīšanas. Pirms gatavošanas vai jau tūlīt pēc ievākšanas jānoņem lipīgā virsmiziņa. Ātri bojājas.
Līdzīgās sugas
labot šo sadaļuPurva sviestbeka ir mazāka un bāli dzeltena, aug zem priedēm. Lipīgā sviestbeka aug pie lapeglēm, bet tās cepurīte ir olīvbrūna vai pelēcīga, stobriņu atveres pelēkbrūnas, iespiedumu vietās kļūst olīvzaļas.[10] Sajaukšanai ar šīm sugām nav īpašas kulināras nozīmes, tās ir vienādi gatavojamas.
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974. 102. lpp.
- ↑ Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004. 206. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ V.Lūkins, “Bekas”, Liesma, 1978. 33. lpp.
- ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937. 56. lpp.
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 148. lpp.
- ↑ Apraksts fungi.lv
- ↑ Mercury bio-concentration potential of Larch Bolete
- ↑ Cadmium, lead and some other trace elements in Larch Bolete mushrooms (Suillus grevillei) (Klotzsch) Sing., collected from the same site over two years.
- ↑ Contamination of wild-grown edible mushrooms by heavy metals in a former mercury-mining area.
- ↑ T.Lesoe, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 1998. 199 lpp. ISBN 9984-22-283-7.
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zeltainā sviestbeka |
- Mikologu biedrības apraksts Arhivēts 2021. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē.
- Sviestbekas[novecojusi saite]
- Sugu enciklopēdija
- Larch Bolete
- Boletales.com
- Index Fungorum